Vīru saruna. Izsaki mājienus, raudi, rīko scēnas! Pa lielam man jau sen vienalga...

„Mīļum, vai nebūtu patīkami, ja, mājās pārnākot, tevi kāds jau gaidītu...” Šķietami nevainīgais teikums man liek uz brīdi sastingt. Kopā ar Dārgo, ērti izlaidušies dīvānā, skatāmies filmu, graužam popkornu un vismaz uz brīdi pilnībā atslēdzamies no stresa pilnā ikdienas skrējiena. Un pēkšņi šāds aicinājums! Labi, ne aicinājums, bet mājiens. Tieši tas, ko mēs, vīrieši, nespējam ciest. Kādēļ? Katrs to skaidro savādāk, tomēr kopējā tendence ir nepārprotama. Mājienus mēs saprotam, taču neatzīstam par pilnvērtīgu saziņas formu, tādēļ ignorējam. Arī šo svētdienas vakarā izteikto mājienu izliekos nedzirdam. Nomurminu nesakarīgu atbildi, piebāžu muti pilnu ar popkornu un pievēršos TV ekrānam ar nedalītu uzmanību. Saruna neturpinās. Jā, saprotu, filmas pārcukurotais sižets par kārtējo Holivudas mīlas pāri rosinājis sacīto, tas nav bijis konkrēts lūgums, tomēr aicinājumu sākt sarunu par kopdzīvi saklausu. Tam neesmu gatavs – ne sarunai, ne kopdzīvei.

Slinkums saprast

„Dažreiz mājienus nesaprast ir vienkārši izdevīgi,” atzīst Justs. Piektdienas vakarā kopā ar draugiem sēžam krogā, dzeram alu un pļāpājam par dažādiem sīkumiem līdz brīdim, kad saruna ievirzās citā gultnē. Par attiecībām jeb, precīzāk, kādēļ mēs nedzirdam savu otro pušu izteiktos mājienus? „Neesmu atzinies mīlestībā, nevēlos iepazīties ar viņas vecākiem, konkrētāk – man ir labi tā, kā ir! Negribu neko vairāk, neko mazāk, tādēļ arī jebkādus mājienus par attiecību veidošanu jaunā līmenī nedzirdu,” turpina puisis. Viņš nav vienīgais, kurš šādus, sev neizdevīgus mājienus izliekas nesaprotam. Ja mūsu pasēdēšanā piedalītos 90% pasaules vīriešu, tad noteikti visi piekrītoši mātu ar galvām. Tomēr šoreiz neesam tik kuplā pulkā. Sarunu iesākam trijatā, mani biedri ir jauniešu sporta skolas direktors Justs un jurists Valdis. Drīzumā pievienojas vēl viens likuma kalps Agris un reklāmas nozares pārstāvis Harijs.

Arī Valdis piekrīt: „Manuprāt, mājiens nav atklāta valoda. Ja sieviete nevar skaidri pateikt, ko domā vai ko vēlas, tad lai nerunā vispār! Nevis tā un šitā, un tad brīnās, ka sarunai nav rezultāta. Ja godīgi, man jau sen ir slinkums pat censties saprast, kas ar konkrēto frāzi domāts. Piemēram, attiecību sākumā. Meitene paziņo, ka vecāki esot par mani interesējušies un uzdevuši dažādus jautājumus. Nu un?! Ja grib iepazīstināt, lai tā saka. Es tajā brīdī to nevēlos, tādēļ īpaši šo sarunu neturpinu. Protams, cita lieta, ja man piedāvā iepazīties ar senčiem. Tad runājam savādāk, ja neesmu gatavs iepazīties, to arī pasaku. Katrā ziņā vairāk cienu atklātību un šādās sarunās jūtos ērtāk. Nav jādomā, vai vispār pareizi esmu uzminējis, kas domāts ar konkrēto mājienu.”

Uz brīdi saruna par attiecībām pieklust. Iesākas jauna diskusija, tiesa, šajā krogā risināta jau neskaitāmas reizes – kas labāks: Tērvetes vai Užavas alus? Konsensuss kā parasti netiek panākts, tādēļ pēc īsas pauzes un jaunu alus kausu pasūtīšanas Valdis aizdomājas:  „Vispār man šķiet, mājienus parasti izsaka, kad kaut kas nav kārtībā. Vai arī runājot par delikātām tēmām...” Šajā brīdī iejaucas Justs: „Jā, piemēram, kad tev ir par īsu! Kā lai to pasaka, ja ne ar mājienu? Tev pamāj, ka par īsu, un tad tu ar savu īso vari māt pretī!” Brīdi uzjautrināmies, viens otram apgalvojot, ka šādus mājienus gan neesam saņēmuši, kad Valdis turpina domu: „Kā jau teicu, ja viss ir kārtībā un skaisti, tad runāšana aplinkus nemaz nav nepieciešama. Mājieni parasti izskan, kad kaut kas nav kārtībā. Kaut vai tas pats garuma faktors. Nezinu, vai sievietes par to mēdz aizrādīt, ja nu tomēr, tad attiecības laikam izbeidzas, jo neko daudz jau tur nevar darīt. Kāds ir, ar tādu jāsadzīvo. Bet citādi... Ja satraucas, ka attiecībās kaut kā pietrūkst vai nenotiek, kā skaisti plānots, tad arī izskan mājieni. Bet, kā jau teicu, to nesaprotu. Efektīvāk taču būtu, ja uzreiz pateiktu, kas nav kārtībā.”

Nejautā, ja neesi gatava dzirdēt atbildi!

„Ir daži jautājumi, kurus sievietēm patīk uzdot īpaši bieži. Piemēram, vai esmu resna? Vai tā tur tev šķiet pievilcīga? Un tā tālāk. Savā ziņā tas ir mājiens, ka sieviete par maz no tevis dzird komplimentus, tādēļ atbildes uz katru no šiem jautājumiem jāsniedz, bez apdomāšanās. Nē, tu neesi resna! Tieši otrādi, skaistāku tevi nevaru iedomāties. Nezinu, neievēroju to sievieti. Kuru tu domāji? Šis likums darbojas abos virzienos, piemēram, kādu atbildi jūs gribētu dzirdēt uz jautājumu – vai izmēram ir nozīme?” sarunai pievienojas Agris, liekot aizdomāties, kā mēs parasti atbildam uz šādiem jautājumiem. Izrādās, pārāk tieši.

„Sieviete ir skaistais dzimums! Tātad viņai jābūt skaistai un, ja man tiktu uzdots jautājums par resnumu, tad atklāti arī atbildētu. Mīļā, tev ir problēmas ar svaru! Lūk, nemaz tik grūti to nav pateikt.” Tiesa, pēc četriem kausiem alus daudz ko ir viegli pateikt, taču daļa taisnības Valda vārdos slēpjas. „Padomājiet paši, kas mums izdevīgāk – samelot, ka draudzenes figūra ir ideāla, vai piedāvāt uzsākt kopīgu pasportošanu? Savukārt, ja jautājums tiek uzdots tikai, lai sevi nomierinātu ar kādu komplimentu, kaut patiesībā vairs nav īsti par ko izteikt komplimentu, tad būs jāpiedzīvo vilšanās. Sorry!” turpina Valdis.

„Es gan tik tieši neteiktu – resna,” piebilst Justs, „Bet melot netaisos. Varu taču pateikt pufīga, piemēram... Manā izpratnē tas nav nekas slikts, ka sievietei ir apaļumi. Protams, nevajag pārspīlēt, taču, jā, miesai uz kauliem jābūt. Ja tas ir tas, kas man sievietē patīk, kādēļ to nepateikt? Stulbi, ja kāda par to apvainotos.”

Par puņķiem un asarām

Kāda draudzene mani reiz mierināja, lai es pārāk nepārdzīvoju to, ka šķiršanās laikā esmu saraudinājis nu jau bijušo meiteni. Lai saraudinātu sievieti, pietiek ar sīkumu, paraudās, pāries un viss būs kārtībā. Tā man tika apgalvots. Līdzīgās domās ir Justs: „Sievietes taču var raudāt par jebko. Skat, kāds raibs taurenītis aizlidoja un cik smuki novēzēja spārnus. Un sākas asaras! Tā viņas dara, vienalga, noticis kas labs vai slikts, raudiens virsū.” Tam, ka meitenēm raudāšana ir tikpat dabiska parādība kā puišiem atraugas, piekrītam visi. Vien Valdis vēlas precizēt: „Tik traki, ka raudāšana ir nekontrolējama, gan nav. Domāju, tas atkarīgs konkrēti no cilvēka, jo emocionālāks, jo vairāk ļaujas jūtām. Arī raudāšanai. Pats pārāk bieži ar to, paldies Dievam, neesmu saskāries. Bet vispār šādos brīžos jūtos neērti. Ko darīt, kad sieviete sāk raudāt? Vot nezinu!” Brīdi atslēdzos no sarunas un aizdomājos, arī mana draudzene pēdējā laikā sākusi raudāt pārāk bieži. Sākumā domāju, vaina ir manī vai arī attiecībās radušās problēmas. Tiesa, pēc izrunāšanās atklājās, ne viens, ne otrs. Meitenei uznācis īpaši emocionāls periods, kas pāries. Nav jau pirmā reize, kad tā.

„Vispār raudāšana īpaši aktualizējas divos gadījumos,” ierunājas klusākais diskusijas dalībnieks Harijs, „Pirmkārt, kad sākušās mēnešreizes, otrkārt, kad sieviete vēlas kaut  ko dabūt, bet džekam ir citi plāni. Pirmajā gadījumā cenšos būt saprotošs, bet tik un tā īpašajās dienās savējai acīs cenšos nerādīties. Labāk tad golfu činīju. Bet otrais gadījums. Ciest nevaru! Manuprāt, bērnišķīgi sākt raudāt tad, ja kaut kas nenotiek pēc viņas prāta. Piemēram, nelaist mani ar draugiem alu iedzert, bet sākt raudāt un rīkot scēnas no sērijas tu mani nemaz nemīli... Principā tādām nemaz nepakļaujos, po*uj! Gribēšu un iešu. Raudāšana nav pareizais veids, kā kaut ko panākt.” Valdis ir vēl tiešāks: „Tas taču ir terors. Psiholoģiskais terors!” Pārējie piekrīt. Turklāt sarunas gaitā izkristalizējas atziņa, ka raudāšana, lai panāktu savu, reti kad darbojas. Ieguvums no sarīkotās scēnas ir vīrieša samulsināšana un pārdomu rosināšana, vai vērts būt kopā ar šādu sievieti. „Ja raudāšana notiek ar nolūku, tas saprotams jau pēc otrās reizes. Katrā ziņā tas ir stulbi un bērnišķīgi. Asaras nedrīkst būt ierocis. Jā, draņķīgi sajūtos, bet noteikti ne tā, kā to iedomājas pati raudātāja,” kasīdams ausi un raugoties tukšajā kausā piebilst Justs.

Acīmredzot no raudāšanas scēnas ieguvējs nav neviens. Sieviete šādi savu nepanāks, bet vīrietis jutīsies nožēlojami. „Esmu sēdējis blakus draudzenei, kad viņa raud bez pārtraukuma, bet nu... neko īpaši necentos kaut ko darīt, lai nomierinātu. Skatījos televīziju. Reāli tiešām nezinu, ko darīt. Kad tuvojos, tad atskan komanda likt mierā, kad eju prom, tieku nosaukts par nelieti, kuram jūtas svešas. Bļin, tad vispirms tiec pati skaidrībā, kas noticis un kā to risināt!” savu pieredzi atklāj Harijs. Savu bezspēcību pret asarām atzīst visi. Tās, protams, nav vienaldzīgas, bet raudāšanas mērķi gandrīz vienmēr nojaušam. Ja tās ir skumjas, bēdas, tad noteikti centīsimies palīdzēt. Kā nu kurš pratīs. Bet scēnas un teroru neciešam. „Tad drīzāk, lai iet d...!” sulīgu punktu pieliek Agris un pasūta nākamo alus kausu. Nu jau pēdējo. Krogs tuvojas slēgšanai un sākam domāt par nākamo lokācijas vietu. Brīdi pastrīdējušies, kur būs interesantāk, koijotos vai Radio Bārā, izlemjam iet uz abiem. Kā vienmēr, pa ceļam iegriežoties piektdienā un, kā no rīta atklājās, vēl vismaz trijās tusiņu vietās.

Paģiras

No rīta tieku pamodināts ar tālruņa zvanu. Dārgā interesējas, vai labi esmu pavadījis laiku un cik ilgi grasos gulēt. Citu jautājumu nav. Tomēr saudzīgo atgādinājumu saprotu, bijām sarunājuši doties piknikā. Frāze nu nē, manis dēļ vari taču necelties! liek pasmaidīt. Tieši to pasacītais nozīmē. Laiks celties. Ar sāpošu galvu izlienu no gultas un, atceroties vakardienas sarunu, domās pasveicinu sievietes. „Sākusies jauna diena. Būs atkal mājieni, būs asaras. Vai kāds sapratīs? Mīļās, tas atkarīgs tikai no jums.”