Sievietes un alkohols (vīru saruna)

Vārds, uzvārds –  Arnis Bikšus.
Īpašās pazīmes – tetovēts burkāns uz pleca. Vīrietis.
Raksturs – vidēji lecīgs, tiešs izteikumos, pozitīvs rīcībā.
Ģimenes stāvoklis – precējies, ir bērni.
Nodarbošanās – alpīnists, metālists, pieredzes bagāts bufetnieks.
Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus atklāti veic novērojumus par cilvēku uzvedību iestādēs, kur legāli pārdod alkoholu.
Karjera – agrā jaunībā, vecāku inspirēts, pamet konditora amatu un, ignorējot Vāczemes vilinājumu, iestājas Rīdzenes bārmeņu skolā, ko arī veiksmīgi pabeidz. Kļūstot par vienu no pirmajiem Latvijas brīvvalsts diplomētajiem bufetniekiem, tiek nosūtīts uz duty free kafejnīcu lidostā. Tikai stipri vēlāk bārā Kolonna Arnis pirmo reizi jauc neredzētu importa kokteili ar nosaukumu Pina Colada. Tam seko atbildīgs vecākā bufetnieka amats leģendām apvītajā iestādē Pulkvedim neviens neraksta. Jau vairākus gadus Arnis pārsvarā redzams tieši divās Rīgas kafejnīcās, kur viņš var liegi noglāstīt bāra leti, saucot to par savu,  – Paldies Dievam, piektdiena ir klāt un Cuba Café.

Senākos laikos krogi bija vairāk tāda kā vīriešu atpūtas vieta, dāmas tur parasti ieradās, lai savāktu aizplītējušos vīrus. Vai mūsdienās šīs lomas nav mainītas – sievas atpūšas, bet vīri viņas ved uz mājām?
Par tiem seniem laikiem, tā īsti neatceros (Smejas.), bet, ja nopietni, tad tā nevarētu teikt. Tagad jau visi nāk – gan čaļi, gan dāmas. Viens otru pārāk prom arī nevelk. Protams, kad mums ir meiteņu balles, tad čaļi nemaz netiek laisti iekšā. Pirms gadiem simts tas varbūt nemaz nebūtu iespējams.

Kā tu domā, vai atšķiras motivācija, kāpēc uz krogu nāk sievietes un kāpēc to dara vīrieši?
Motivācija varbūt gluži neatšķiras, bet kaut kā savādāk ir. Drīzāk atšķirība ir tajā, kā viņi un viņas to dara. Piemēram, džeki citreiz pa ceļam vēl aiziet uz bordeli, lai tajā krogā vieglāk. Bet meitenēm jau kaut kā tas nav pieņemts – aiziet nopirkt puiku, tu du du un tad iedzert uz kafeni. Tāpēc vecenes to visu kompensē ar nežēlīgu piedzeršanos. Pieņemsim ārzemnieki – čaļi atnāk, normāli pakož, aiziet pie Čaka ielas meitenēm, nolaiž tvaiku un atkal normāli pakož. Tikmēr ārzemju dāmas nekur neiet. Tās normāli iemērcē tepat krogā – sadzeras, pabļaustās un jūtas labi tāpat. Turpretī vietējās ir krietni kautrīgākas. Mūsu mazajā miestā cits citu vairāk vai mazāk pazīst, tāpēc tā īsti neatļaujas atlaist. Droši vien, kad aizbrauc uz Lietuvu, tad palaiž to atsperīti kārtīgi.



Kādā intervijā tu teici, ka ar jēgu pārdzērušiem vīriešiem vēl kaut kā varot atrast kompromisu, bet ar sievietēm esot grūtāk. Kur tas suns aprakts?
Nu tur viss ir vienkārši – džekam iešauj pa muti, piesola, ka dabūs štangā vēlreiz, un izsauc apsardzi, parasti viņš arī nomierinās. Dāmām tik to vien vajag – „Nu davaj!!! Sauciet bļ...! Lai tik nāk bļ...!, Kas tu tāds esi, rīt tu te vairs nestrādāsi!” Krīt gar zemi, padauza arī glāzes un tad nevar saprast, kā viņu izķeksēt ārā no tās bufetes. Ar čaļiem ir vienkāršāk – izplivina ārā un iedod ar kāju pa pakaļu – lai staigā. Dāmas turpretī nāk atpakaļ, dauzās, lai laiž iekšā, un grib noskaidrot attiecības. Vecos laikos arī ar apsardzi ar bija savādāk. Kad savāca šitādu te, aizveda kaut kur tā patālāk, kamēr atnāk, tikmēr jau atskaidrojas. Tagad viņi pat tā īsti savākt nevar – parasti pēc pusstundas ir atkal atpakaļ. Jāpiebilst, kā tā tomēr nav izplatīta meiteņu uzvedība.

Atceros laikus, kad džins ar toniku bija sasniedzis tādu popularitāti, ka puiši no Labvēlīgā tipa bija spiesti tam veltīt dziesmu. Vai mode uz sieviešu iemīļotākajiem dzērieniem mainās tikpat strauji kā uz drēbēm?
Nu pat tā mode ir bik pamainījusies. Pavisam sen bija džins ar toniku, tad nāca campari un sulas laiks, tam sekoja viskijs un kola un tad sākās mojito ēra, kas tā kā drusciņ beidzas. Nu un tagad jau divus gadus ir rumkolas laikmets – iet tonnām. Cik zinu, līdzīgi ir arī citur! Otrajā vietā varētu būt zemeņu daikiri, tas arī zaķiem vairāk garšo.
Aptuveni divus gadus baigi modē bija mango – viss no mango, gan ēdieni, gan dzērieni. Parasti Eiropā kādu laiku visi jau lieto kaut ko specifisku, nu un tad pēc kāda gada tas parādās Latvijā. Mango štelli, šķiet, es pats izdomāju un ieviesu – tīri labi aizgāja.
Vispār jau dzērienu modi Latvijā var samērā viegli ietekmēt un pat veidot. Kaut kā ir sanācis, ka no šīm abām kafejnīcām pārējās bufetes tā kā ņem piemēru. Piemēram, mojito šotiņu mēs ar vēl vienu bufetnieku Arni izgudrojām pirms diviem gadiem. Nu tas tā lēnā garā no Kubas kafejnīcas ir izplatījies pa pusi Latvijas. Pat būtu interesanti papētīt, kā šī ideja izceļo ārpus, jo tāda starptautiska špikošana krogu biznesā ir samērā izplatīta padarīšana.

Kāds ir bijis dīvainākais kokteilis, kas ticis pasūtīts?
Ar ko atšķiras pieredzējis bufetnieks no jauna bufetnieka? Tie jaunie vēl brīnās par kaut kādiem pasūtījumiem, tad saproti, kas tas vēl ir zaļais, kam pāris gadu jāpastrādā. No sākuma bija visādi brīnumi arī priekš manis. Pasūtīja visu kaut ko – alu ar jegermeisteriem un tamlīdzīgi, bet es beidzu brīnīties, kad viena kliente palūdza tomātu sulu ar kampari. Tad es sapratu – viss, neparko vairs nav jābrīnās un visu, ko pasūta, vajag vienkārši ieliet.

Ko parasti izvēlas latvju zeltenes un ko cittautietes?
Tādas izteiktas atšķirības nav. Vietējie, piemēram, zina tās vietas, kur, pasūtot kokteili, viņi arī dabūs adekvātu dzērienu. Pašam esot ārzemēs, kur ir pilns ar dažādiem kokteiļbāriem, kuros tu ielido un dabū pilnīgāko mēslu. Tad ir kaut kādi kokteiļi, kas visā pasaulē ir vienādi un ko grūti sačakarēt. Džintoniks visur būs džintoniks, apmēram kā makdonalds, kas visā pasaulē ir vienāds. Ārzemnieki skatās, šķirsta to bukletiņu un domā, vai te varētu būt kaut kas normāls vai ne. Beigās viņi tāpat pasūta to, ko zina – džintoniku vai caipirinju.
.
Vai ir kāda īpatnība, kas raksturīga tieši postpadomju valstu dzeršanas kultūrā, bet nav sastopama Rietumos?
Nu zini, globalizācijas ietekmē mēs visi esam kļuvuši stipri līdzīgi. Lai gan pat krievu laikos ir bijusi diezgan liela atšķirība starp Latviju un Krieviju. Arī pašreiz Krievijā, kad dzer, tad gan dāmas, gan veči parasti uzkož. Latvijā tomēr, kad iedzer stipro, tad parasti uzdzer. Tāpēc mums ir uzdzeramais, bet viņiem zakuska. Šeit tādos kārtīgos krogos virtuve nav primārais, bet, ja Krievijā disenē viņi nevar dabūt kaut ko ēdamu, tad tā vieta netiek uztverta nopietni.


Ja esi pamanījis, tad pārsvarā visas alus reklāmas ir mērķētas vīriešu auditorijai. Sievietes tur parasti parādās, lai alu pienestu vai, tieši otrādi, traucētu to dzert vīriešiem. Vai tiešām ir tā, ka dāmām alus nesmeķē?
Hmm... nu dāmas alu dzer maz un, ja dzer, tad parasti izvēlas dzert kādu Corona vai Desperados mazajās pudelītēs. Un vispār, ja vecene... nu kāda vecene? Zaičiks (Smejas.) atnāk krogā un pasūta alu, tad tas ir gandrīz notikums. Pat varētu ieteikt meitenēm, ja viņas vēlas pievērst kāda čaļa uzmanību, tad lai pasūta kārtīgu alus kausu vai tīru viskiju. Tādus kokteiļus dzer visas, bet tīru viskiju ar ledu tikai retā. Parasti tad arī bufetnieks to pamana un piebaksta otram, katrā ziņā, to ievēro.

 Ja nu gadās, ka šo rakstu izlasa kāds vīrietis, viņam noteikti interesētu, ko dara viņa otrā pusīte ballē, ko tu rīko katru gadu 8. martā?
Tu runā par tiem pasākumiem, ko mēs rīkojam 8. martā un kur ieeja ir tikai meitenēm? Nu, tie ir ļoti burvīgi pasākumi, kuri arī ir aizgūti no Krievijas tautas republikas. (Smejas.)
Tur ir smuki, normāli izņemas, un mums kā bufetniekiem ļoti patīk. Tie ir vakari, kur čaļus nelaiž iekšā un dāmas var justies ļoti brīvi. Viņas tur var staigāt iesvīdušas, neskriet ik pēc brīža uz tualeti uzkrāsoties un nedomāt, kā tas viss izskatās no malas. Bija mums tur arī vīriešu striptīzs, kopumā ņemot ļoti labi pasākumi.

Nav sanākušas problēmas ar greizsirdīgiem vīriem un mīļākajiem, kuri snaikstās gar Piektdienas logiem?
Nē, nevienu reizi. Nav jau tur nekas tāds. Tās balles parasti līdz pusnaktij ir tikai zaķiem un tad laiž džekus iekšā. Tad gan var pamanīt, kā tā balle momentā kļūst pilnīgi citāda. Uzreiz, kā parasti. Piemēram, Maskavā bija tāds krogs, kur no deviņiem līdz divpadsmitiem meitenēm deva šņabi par velti, bet tieši šņabi. Kaut kā tā – sadeva šņabi, tad divpadsmitos durvis vaļā, un džeki varēja nākt un savākt gatavus zaķus.

Vai dāmas atpūšas citādi, kad vīriešu nav klāt?
Tieši tas arī ir tas galvenais, ka meitenes var atlaist atsperi un nedomāt, kā tas izskatīsies no malas. Parastās ballēs tas tik ļoti aizņem prātus, ka puse vakara jāpavada pie spoguļa, pūderējot degunu. Šajā gadījumā tas ir sekundāri.

Kāda, no bārmeņa viedokļa, ir vislabākā kliente un kāda vissliktākā?
Vislabākā? Nenormāli turīga, kura atstāj nenormāli lielu dzeramnaudu un neko nepasūta! Vienkārši atnāk, iedod piķi un aiziet projām. (Smejas.) Nu, labi... nu, kāda? Kas normāli kož, labi izskatās un netaisa sūdus.
Vissliktākā? Tās, kuras neglīti izskatās, iešmigo, pazaudē savu iedzimto kautrību un tad lien tur aiz bāra lūgt... eee, lūgt bufetnieku uz deju, piemēram. Tad nesaproti ko ar viņu darīt – ne tur ārā izmest, ne tur ko. Ir jau visādi eksemplāri. Piemēram, kad pašai liekas, ka viņa nenormāli labi izskatās un lien uz letes dejot – pārējie ir ārprātā. No sākuma vajadzētu spogulī uz sevi kritiski paskatīties. Ja labi izskatās – tad smuki, lai dejo, visiem arī patīk. Dažas balerīnas ir nākušas no tām letēm lejā. Mums, protams, uzreiz jāiet elpināt. (Smejas.)

Nobeigumā, ko tu varētu novēlēt dāmām, kuras nāks ciemos uz tavām kafejnīcām?
Esiet smukas – esiet smukas, kārtīgas un... un neko! Prozit!