espati.lv

Jānis Šipkēvics - ar instrumentiem kosmosā

Jānis Šipkēvics - ar instrumentiem kosmosā

Autors: Marta Kukarane, espati.lv
Foto: no personīgā arhīva
2010. gada 6. aprīlis

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Jānis Šipkēvics Juniors ir pazīstams kā viens no grupas Cosmos dalībniekiem. Nu jau ilgāku laiku nevienam nav noslēpums, ka Jānis ir savējais arī grupā Instrumenti, kura ar apbrīnojami muzikālajām pandām priekšgalā jau plūkusi laurus Latvijas mūzikas lauciņā, kā arī lēnām, bet neatlaidīgi iekaro citu valstu klausītāju simpātijas. Kā Jānim, Instrumentiem un Cosmosam šobrīd sokas, noskaidrojam sarunā pie kafijas krūzes.

Jāni uz sarunu mēģinu aicināt vairākas reizes, kamēr starp koncertiem un pārbraucieniem no vienas valsts uz otru, mums tomēr izdodas satikties mājīgajā "Kapteiņa Enriko pulkstenī", lai parunātos par to, kas jauns Jāņa muzikālajā karjerā, kādi ir nākotnes plāni un kas dod stimulu tālākam atspērienam aiz Latvijas robežām. Jānis uz sarunu ierodas ar savu termokrūzi, kas pierāda to, ka visu nākas darīt ceļā, pat malkot kafiju (vai varbūt tēju?). Neskatoties uz to,  tiek pasūtīta arī tasīte kapučino, un varam beidzot papļāpāt. Mūsu saruna sākas ar  paša Jāņa jautājumu: "Ar ko gan esmu tevi ieinteresējis?" Un es speru laukā.

Kā tev sobrīd sokas un ko dari?

Šobrīd daudz jāstrādā pie lietām, kas varbūt uzreiz nenes augļus, bet tas viss jau nekur nepazūd. Ir jāattīstās pašam - kaut kas jālasa, jāklausās...

Jau sen gribēju tev uzdot jautājumu - vai tas  tiek turēts noslēpumā, ka esi viens no grupas Intsrumenti dalībniekiem? Manuprāt, to grūti noslēpt.

Nē, protams, es nevaru noliegt, ka man ir zināma saistība ar grupu Insrumenti, bet cik ir pandu un kas viņi ir, to es precīzi nepateikšu. Es ar viņiem esmu iedziedājis dažas dziesmas, tas gan... un nemaz nesmaidi.

Nē, es tikai priecājos. Bet līdz ar to, ka sadarbojies ar Instrumentiem, necieš tava darbība grupā Cosmos?

Tur viss ir kārtībā. Ar Cosmosu pavisam nesen bijām Dānijā, bet biju arī līdzi Instrumentiem viņu pasaules ekspedīcijā, paskatījos, kas tur notiek un kā viņiem iet. Bija Amerikā tāds visai liels pasākums (mūzikas festivāls SXSW 2010 - red. piez.). Teksasas štatā, Ostinā sabrauc ļoti daudz grupas, kuras spēlē pa visu pilsētu un cenšas iepatikties cilvēkiem, kas varētu viņiem palīdzēt to lietu attīstīt un pavērt plašākas koncertēšanas iespējas. Daudz visa kā redzēju, bija daudz interesantu grupu, jutos ļoti bagātinājies no šī ceļojuma. No turienes taisnā ceļā devos pie saviem Cosmosa kolēģiem uz Dāniju, kur mums bija jāuzstājas Ārhusas vokālajā festivālā. Bijām tur jau pagājušajā gadā, bet šogad Cosmos bija kā vakara pats galvenais notikums. Ta kā ielidoju tieši uzstāšanās dienā, vajadzēja lielu saņemšanos, bet beigās iznāca to izdarīt ļoti labi, un cilvēkiem bija liels prieks. Skatījos, ka facebook Cosmosa profilā izteiktas daudzas atzinības un notiek lielas aktivitātes.

Tiešām nesanāk pārrauties?

Nē. Ik pa brīdim pat paslinkoju, sanāk pat tādi ilgāki periodi, bet tad es saņemos. Kad esmu tā noskrējies starp ārzemēm, grūti pārstellēt savu bioloģisko pulksteni, bet parasti cenšos celties ap astoņiem deviņiem, lai izdarītu to, ko var izdarīt tikai rīta stundās. Agrāk gan man likās - jo vēlāk ej gulēt, jo foršāk, bet tagad tomēr vajadzīga kaut kāda disciplīna gan dienas režīmā, gan arī pārtikā.

Tu pie tā īpaši piedomā?

Jā, piedomāju gan. Cilvēks principā nav tendēts ņemt tikai visu to labāko, ko pasaule tam grib dot. Roka sniedzas pēc tā, ko sabiedrība ir iepotējusi, kas ir forši, kā ir labi, gribam visu ko mākslīgu. Kaut vai tas pats Mcdonalds nevis omītes paika. Bet tad, kad tev ir pietiekoši daudz gadiņu, lai pats sāktu izvērtēt, tad saproti, kur ir patiesās vērtības.

Cik tad tev pašlaik gadu?

Divdesmit septiņi. Jau padzīvojis vīrs.

Nezinu, vai padzīvojis, bet vīrs patiešām esi. Nesen taču apprecējies.

Jā, esmu vīrs. Tā tajā dzīvītē viss salikās. Izdomāju un izdarīju.  Tā tam bija jānotiek.

Teici, ka ik pa laikam sevi disciplinē. Vari iedomāties sevi darbā no deviņiem līdz sešiem?

Šādu darbu gan es ne pārāk alkstu. Bet režīms un disciplīna ikdienā itin nemaz nav slikta lieta, kaut gan agrāk domāju citādāk.  Ja visu laiku ir jādomā jauna sistēma, tad tavs domājamais aparāts sāks sagurt no tā vien, ka jāplāno, un nemaz nevarēs pieķerties klāt pašam strādāšanas procesam, pie pašiem augļiem. Ja tavs darbs un pienākums ir kaut ko radīt, tad konkrētas stundas darbam nemaz nav slikti. Savā ikdienā es ļoti ciešu no tā, ka es pats un arī citi mani rausta no viena darba pie otra. Tas gan notiek arī ar cilvēkiem, kuri strādā ofisā, piemēram, ir visādi telefona zvani, kas tevi novirza no tās domas, ko esi iesācis. Vēl jau ir Skype, e-pasts un tviteris, tas viss tad ir jāatslēdz. Mani gan interesē ļoti daudzas lietas, par kurām varētu sēdēt un lasīt internetā, bet, ja es tam pakļaušos, tad kļūšu tikai par tādu paterētāju, man nebūs laika neko izdomāt vai uzrakstīt.

Runājot par radīšanu. Idejas tev rodas spontāni vai apzināti, šēzot un domājot noliktajās stundās?

Pati ideja rodas negaidīti - no kaut kur redzētā, lasītā, dzirdētā. Tas kaut kur nosēžas un sēž. Un tad, kad es kaut ko daru, tad saprotu, ka šeit der tieši tā ideja. Varbūt tas ir kas tāds, kā man nekad nav bijis, bet ko es vienmēr esmu gribējis, un to, kas ir manī, varu dot tikai es. Man ir tā laime, ka man ir vairāki kolēģi, ar kuriem es šīs idejas varu apspriest, izstāstīt, tās lietas netiek noniecinātas, bet tiek domāts, kā tās attīstīt un realizēt. Ja mēs saprotam, ka tā ideja ir, bet pie tā jāstrādā, mēs uz nedēļu vai divām braucam prom uz lauku mājām bez telefoniem, bez interneta. Mēs esam koncentrējušies uz to, ka mums ir jāizdomā šis uzdevums. Tādā gaužām askētiskā režīmā jau mēs tur nedzīvojam, spēlējam spēles un dzeram alu, bet visam pāri stāv galvenais uzdevums. Un ja mēs redzam, ka tas rezultāts, ko mēs spējam sasniegt, ir tālu no tā, ko esam iedomājušies, tad nākas iespringt un pastrādāt vairāk.



Vai tu, radot kaut ko jaunu, esi "godīgs"? Pasaulē tiek lietotas dažādas veiksmes formulas, karkasi - kā jāsākas skaņdarbam, kad jābūt kulminācijai, cik garam jābūt nobeigumam utt., lai klausītājs būtu sajūsmā.

Pieredzes rezultātā tu iemācies vairākas lietas, kas ir kā papildus līdzekļi, kurus pielietot, lai sasniegtu pavisam labu rezultātu. Jebkurā mākslas darbā, vienlaga, vai tā būtu teātra izrāde, dziesma, mūzikls vai opera, ir šis karkass, kas satur visu kopā, bet slikti, ja viss turas tikai uz šīm klišejām - viss ir iepriekš paredzams. Bet, ja tev ir produkts, kas pats par sevi jau turas kopā, tad, izmantojot šos līdzekļus, tu vari tikai to papildināt. Tas ir tāpat kā iesaiņot dāvanu - jāpiedomā, ar kādu lentīti tu to apsiesi, kā pasniegsi. Cilvēkam šī dāvanas saņemšanas sajūta ļoti patīk. No jebkurām bāzes lietām, kas mums ir visapkārt, var izveidot visu ko. Ir žēl, ja cilvēki neredz, ka kaut vai to pašu galdu var izmantot citādāk. Piemēram, apgriežot to ar kājām gaisā, tas būs tas pats galds, tikai izskatīsies citādi.

Esi pamanījis fenomenu, ka to, ko nevajag mums pašiem, vai to, ko paši varbūt tik augstu nenovērtejam, ar atplestām rokām ir gatavi sagaidīt citi? Vai mēs esam konservatīvi?

Man personīgi tā apkārtējā pasaule nešķiet sveša un atstumjoša, tā principā ir visai draudzīga, bet esmu sapratis, ka jebkuram, kas šeit Latvijā kaut ko dara un grib darīt uz ārpusi, ir jābūt ļoti pacietīgam. Latvijas publika ir ļoti prasīga, bet tā kļūst pielaidīgāka tad, ja dzird, ka tev kaut kas labs ir noticis ārzemēs. Katram, kurš kaut ko uzsāk, pati lielākā barjera varētu būt tieši šī latviešu neiecietība. Negribētu teikt, ka tā ir lielākā daļa publikas, bet ir viena tāda delfu komentētāju daļiņa (man gan nav nekas pret šo portālu kā tādu), kas var cilvēku sabradāt. Lai to izturētu, ir jābūt ļoti pārliecinātam par sevi. Tāpēc arī man šķiet - ja nak tā atzinība no ārpuses, mūsējie uz to visu sāk citādāk skatīties. Man ir žēl to jauno censoņu, kas varbūt pārāk daudz varētu ieklausīties tajā pirmajā viedoklī, ko viņiem saka tautieši. Es teiktu, ka latvieši ir tādi...jocīgi, jā, tieši jocīgi.
Bet šaja valstī ir arī ļoti daudz precedentu, kas ir vienkārši sliktā līmenī, kas, manuprāt,  nav jārāda tālāk. Ir arī tādi nacionāli fenomeni, kas var pastāvēt tikai Latvijā, un varbut tam tā arī ir jābūt, un viņi arī ir ar to mierā un ne uz ko nepretendē. Tur neko nevar pārmest, jo tas ir tieši mūsu tautai radīts viegli sagremojams produkts. Ir mazliet skumji skatīties, ka dažreiz cilvēks sevi pārvērtē, ieliekot iekšā tik daudz lietā, kurai varbūt nav tā potenciāla. Tāpēc es pret sevi mēģinu būt ļoti kritisks, skeptisks, lai saprastu, kur ir tas, ko es varu uzlabot, izvairoties no pārliecības, ka tas ir kaut kas ļoti ievērojams.



Kādu cilvēku kritikā vai padomos tu parasti ieklausies?

Protams, man ir autoritātes, bet laika gaitā es esmu sapratis, ka pārāk daudz jautāt citiem cilvēkiem, ko tu par to domā, pirms tas ir gatavs, nevajag. Tas nenes nekādus augļus, jo tikai mēs (ar grupas biedriem - red.piez.) zinām, ko mēs esam sākumā jutuši un gribējuši ar šo darbu pateikt, tāpēc tas mūsu sākotnējais variants ir izrādījies vispareizākais. Un tad, kad mēs esam šo atbildību - sanāk vai nesanāk, novēluši uz "ekspertiem", vienmēr esam iebraukuši mazākās vai lielākās auzās. Pašā sākumā - kad tev nav nekādas pieredzes, lai neizdarītu pilnīgas muļķības, noteikti nav jatēlo baigais prātvēders, apgalvojot, ka pats visu zini un saproti, bet ir lietas, kurās padomi nav vajadzīgi. Ja nu vienīgi padomdevējs ir kāds cilvēks, kurš tevi izjūt līdz smalkākajai stīgai. Ir ļoti liels risks aizvirzīties prom no sava dabiskuma un no tā unikālā, kas varētu būt tikai tevī un ar ko tieši tu varētu būt interesants pasaulei. Parasti, prasot kāda viedokli, tev pateiks to, kāpēc tas neizklausās pēc tā, kā tam parasti vajadzētu izklausīties.

Tas man atgādina "Prāta vētras" jauno albumu, kad cilvēkiem bija dalītas jūtas attiecībā uz jauno skanējumu.

Jā, arī Renārs ir viens no tiem cilvēkiem, kura viedoklī es ieklausos.
           
Un viņš ieklausās tevī, jo esi taču "Prāta vētras" mūzikai pat rakstījis vārdus.

Esmu uzrakstījis vārdus vienai dziesmai angļu valodā. Tas man arī bija piedzīvojums, jo es pats esmu aktīvi fanojis par šo grupu un tagad man tika dota tāda iespēja uzrakstīt vārdus. Tas likās tā - wow!

Klausoties tavus dziesmu tekstus, var droši teikt, ka tev ir ķēriens. Vai spētu rakstīt arī pēc pasūtījuma?

Galvenais, lai es šo mūziku saprastu, justu. Nevarētu rakstīt vārdus jebkam, jo negribētu vēlāk klausīties un dzirdēt, ka neesmu trāpījis, vai ka vispār tas neiet kopā. Ja man šī mūzika būtu tuva un saprotama, tad rakstītu.

Tu esi ļoti tolerants savos izteikumos. Īsāk sakot, tas atkarīgs no tā, vai tev šī mūzika patīk vai nepatīk, vai ne?

Principā, jā.

Tu esi tāds ļoti pozitīvi mierīgs un ieturēts. Vai tevi vispār skar kaut kādas pasaules nebūšanas, piemēram, slavenā krīze?

Ir brīži, kad viss apnicis un uznāk lielās pārdomas, kāpēc mēs dzīvojam, ko mēs te darām, kāds ir uzdevums, bet tas, manuprāt notiek ar jebkuru normālu cilvēku. Protams, man ir jādomā, kā nopelnīt naudu, jāstrādā, nevaru vienkārši palaisties, tāpēc, kā jau teicu, mēģinu sevi disciplinēt darbam. Bet tad, kad viss aiziet grīstē, tad glābj tādas mazās lietas, atmiņas no bērnības, piemēram, garšas, arī smaržas. Tad es atceros, kā mani ierobežoja, kad biju mazs, ka nevarēju apēst tik daudz garšīgā saldējuma, cik gribēju, tagad es to mierīgi varu aiziet un izdarīt.  Ir daudzas lietas, ko es tagad varu izdarīt, bet, gadiem ejot, tu tās izvērtē. Kas agrāk likās forši un baigi labi, piemēram, iet vēlu gulēt un vēlu celties, klausīties tādu un tādu mūziku, tagad vairs nav svarīgi, jo nāk atklāsme, ka esi kādam skrējis līdzi, pakļāvies stereotipiem.

Bet, vai braukājot uz citām valstīm, tev nav radusies vēlme nomainīt dzīves vietu?

Vispār jau varu teikt, ka mīlu šo zemīti, bet neesmu sajūsmā par to, kas notiek valstī. Bet prom es nekur nebraukšu.

Klausoties par mūsējo panākumiem ārvalstīs, rodas loģisks jautājums - kur mēs tevi varam dzirdēt tepat Latvijā?

Laiku pa laikam Artelī notiek Instrumentu Insperimenti - tie ir eksperimenti ar mūzikas isntrumentiem. Maijā būs atkal, tā kā laipni lūgti.

Mūsu sarunas biegās Jānis izstāsta kādu anekdoti, ko visiem vajadzētu atcerētie, domājot par savu panākumu atslēgu. Reiz kāds ebreju vīrs ļoti gribēja vinnēt loterijā. Viņš lūdza Dievu dienu un nakti, viņam pievienojās arī visa ģimene. Galu galā viss ciems aizlūdza par veco vīru, kurš tik ļoti vēlējās, lai viņam uzsmaida veiksme.  Pēc tik intensīvām lūgšanām Devs neizturēja un, pavēris mākoņmalu, teica: "Es, goda vārds, neiebilstu, bet pasakiet tam vīram, lai taču beidzot viņš nopērk loterijas biļeti!"

"Mēs tā bieži sēžam un kaut ko ļoti gribam, tikai neesam pat to biļeti nopirkuši, lai laimests pie mums varētu atnākt," saka Jānis. "Novēlu visiem spert to pirmo soli".




Saistītie raksti

Karīna Akmens: Fitnesa pasaules padarīšanas – tas ir MANS!

Danas deja klusuma skaņās

AGITA KRAUKLE: Cilvēkiem jādod makšķeri, nevis zivi!

Kenzo Takada ir lauzis klusēšanas zvērestu

Valts Kleins - fotogrāfs ārpus rāmjiem - 1. daļa



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Mamma puikam (viesis), 2010. gada 6. aprīlis, 14:04

Jāni, kas ir Cosmos grupas frizieris/i (smukas jums tās galviņas safrizētas) - gribu aizvest arī savu dēlu pie viņa. Iepriekš jau pateicos par atklātību :).

Ziņot par nekorektu komentāru
Lienīte (viesis), 2010. gada 7. aprīlis, 14:02

Oi...nu kāpēc tik gara intervija interneta formātā:( grūti lasīt, lai arī interesanti.

Ziņot par nekorektu komentāru
Patisone (viesis), 2010. gada 7. aprīlis, 14:24

Izklusās nu ārkārtīgi prātīgs cilvēks. Jauns tak un darbs dulls - mūziķis kā nekā - bet prātīgs un tāds nosvērts gan

Ziņot par nekorektu komentāru
goga (viesis), 2010. gada 7. aprīlis, 14:47

Nemaz nevarēju iztēloties, ka mūziķi tik daudz strādā, kaut kur braukā koncertturnejās, organizējas, darās. izzininoši respektīvi.

Ziņot par nekorektu komentāru
Klaipeeda (viesis), 2010. gada 7. aprīlis, 15:02

shitaa skaistaa dziesma par miilestibu! skaistums riktiigs!

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna