Egons Reiters. Indija ir baigi foršā! (intervijas 2. daļa)

Esi zināms ne tikai kā Radio SWH DJ, bet arī kā 1000 jūdzes ekspedīcijas dalībnieks. Kā tas viss sākās?
Es skatos Discovery kanālu, ceļošanas raidījumus. Un tur ir viens tāds džekiņš –  atraktīvs un nenomierināms. Viņš ceļo viens pats, vienmēr aprunājas ar vietējiem un izloba visu, ko vēlas uzzināt par viņu dzīvi. Un tad es domāju, ka būtu forši tā paceļot – nav jāmaksā un pie viena sanāk arī materiāls. Pēc kāda laika atrakstīja viens no Q-filmas ar šādu tekstu, varu pat atstāstīt: „Čau, Egon! Mēs neesam pazīstami, bet mēs taisām ekspedīciju uz Krieviju, brauksim ar džipiem, dzīvosim teltīs, visu ko filmēsim. P.S. Izdzīvošanas iespējas visai lielas.” Kad izlasīju, man tiešām likās, ka viņi grib mani novākt, jo tur vēl bija rakstīts, ka cīnīsimies ar lāčiem. Es to izlasīju, izprintēju, novācu divus bērzus un aizstiepu mājās, it kā nevarētu pārsūtīt uz mājas meilu. Parādīju Ilonai (Egona draudzene. – Aut. piezīme), un viņa teica: „Brauc!” Un tā mēs aizbraucām uz Krieviju, tad uz Āfriku un tagad uz Indiju.


Foto: Egons Reiters

Ko tu ieguvi šajos braucienos? Kādas atziņas sev?
Tas, ko es ieguvu Indijā, ir cilvēki. Alens Ginsbergs (bītlu paaudzes ASV dzejnieks. – Aut. piezīme) aizbrauca uz Indiju un viens no pirmajiem padarīja to par kulta vietu. Pēc tam pievienojās Bītli (grupa The Beatles), kas šo vietu padarīja vēl populāru. Līdz ar to visi cilvēki gribēja aizbraukt uz turieni. Un pēc tā vietējiem tā īsti nepatīk tūristi. Pirms brauciena biju lasījis, ka viņi ir ne pārāk priecīgi par tūristiem. Tas tika pamatots ar to, ka viņiem ir maz naudas un pašiem nekas nepieder. Viss, kas tur ir – īpašumi, viesnīcas, tas viss pieder ārzemniekiem. Bet es to nesajutu nevienā acī. Tāpēc, ka visi cilvēki, kurus es satiku, bija priecīgi par mums. Mēs viņiem bijām diezgan liela eksotika, neskatoties uz to, ka taka no Eiropas jau ir iestaigāta.

Ko es ieguvu? Pārliecību, ka mājās arī ir baigi forši! Man tur ļoti patika, bet katram ir savs. Piemēram, lotosa poza latvietim nav organiska. Ir jāmācās pieci gadi, lai es justos brīvi tajā pozā, un tikai pēc tam es varu sākt maukt pa dimensijām. Pirmajā brīdī man gribas, lai ir ērti, lai man nekas nesāp. Man sāp, kad es sēžu lotosa pozā. Kad man sāp, tad es nevaru būt brīvs. Brīvs es vairāk jūtos sakņupis, sasvēries uz priekšu, šitā ir mana lotosa poza. Man patīk Indija, bet mēs piedzimām šeit un mums ir sava kultūra. Mēs aizbraucam uz turieni, lai būtu interesanti. Tas nenozīmē, ka es tagad staigāšu ar punktu uz pieres. Tas ir viņu. Man ir savs. Bet Indija viskrasāk parādīja to atšķirību, ka tas, kas viņiem ir forši, eiropietim varētu būt nesaprotams. Es zinu, ka daudzi nesaprastu. Govs apēd visus sūdus. Labi, ar plastmasu viņas netiek īsti galā, bet laiks tāpat visu aiznes.

Arī Āfrikā man patika cilvēki, bet tur nebija tik droša sajūta kā Indijā. Tur vakari ir vēsi, dzīve kūsā, un tu vari droši iet uz ielas, kur apkārt ir septiņi miljoni iedzīvotāju, un justies droši. Man tur bija droši, jo nebija bail no cilvēkiem, tāpēc, ka viņiem acīs ir labestīgums. Var jau būt, tas bija tāpēc, ka mēs vairāk pabijām Dienvidindijā, laukos, protams, bijām arī lielās pilsētās. Varbūt tas, ka mēs viņiem bijām eksotika – interesanti, balti un smieklīgi. Redz, kur ir atšķirība starp Āfriku un Indiju. Āfrikā, piemēram, tās lietas, ko nedrīkst darīt, tās nedrīkst, un tu vari saņemt nosodījumu – kā stulbais baltais to nesaprot. Bet Indijā lietas, kas viņiem nav pieņemamas, nav ar nosodījumu. Viņi tev nāks klāt un teiks: „Nu, smieklīgs tu tiešām esi. Mēs vispār velkam kreklu mugurā.” Es tur jutos diezgan gaidīts. Man patika Indija.


Foto: Egons Reiters

Izstāsti vienu stāstu no Indijas, kas palicis atmiņā visspilgtāk?
Ļoti spilgti atmiņā man palika viens rīts. Bijām pilsētiņā, kur cilvēki katru rītu sagaida saules lēktu. Tie nav desmit cilvēki. Tie ir tūkstošiem cilvēku okeāna krastā, kuri saplūst tādā vieglā krēsliņā, kamēr vēl nav saules. Sagaida saules lēktu, un tikai tad sākas diena. Nenormāli skaisti.

Viņiem ir 84 000 dievību. Tas arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc es tur jutos tik droši. Pilsētās cilvēki ir citādāki. Bet cilvēki, kuri dodas sagaidīt saullēktu, kuriem ir tik daudz to dievību, ko pielūgt, viņi jau pēc būtības nevar būt slikti, jo arī nākamajā dzīvē viņi grib būt cilvēki. Viņi negrib sačakarēt karmu, atņemot naudu, sitot. Jā, mums nozaga pases. Negribu redzēt zagli kā tārpu savā dārzā.☺ Tagad viņš tērē 1000 dolārus, kas viņam ir wow. 40 latu ir alga. Pusdienas maksā 1,30 latus, lētākajā vietā –30 santīmus. Lētākā viesnīca maksā divus latus. Normāla viesnīca. Tie prusaki ir visur.

Foto: Egons Reiters

Vai tev nebija nedaudz par rimtu šie braucieni, jo tā tomēr ir ekspedīcija?
Nē. Man ļoti patīk ekspedīcijas, jo mēs tomēr izbaudām dzīvi, ko dzīvo vietējie. Tas nav tūristu autobuss, kas tevi aizved, skrien pa priekšu ar lietussargu un sauc: „Grupa, sekojiet man!” Turklāt būtu vairāk ekšens, ja vienmēr tiktu paņemtas līdzi kameras. Piemēram, vakarā, kad mūsu dzīve kūsāja... Žēl, jo tā dzīve aiz kamerām ir vēl pilnvērtīgāka.

Vai es gribētu piedalīties ekspedīcijā, kur tu lien pa džungļiem, tev nav ko ēst, mugursoma ir nenormāli smaga, jau trešo dienu neesi gulējis un nenormāli smirdi? Vakar kājā iekoda čūska, varbūt griezīs nost... Vispār forša ekspedīcija, es nezinu, vai es vispār izdzīvošu. Šī ir ekspedīcija. Bet vai es gribētu tādā baigi piedalīties? Man gribas dzīvot. Man patīk, ka ir kontakts ar cilvēkiem. Šī ekspedīcija to nodrošina. Ekspedīcija pēc definīcijas ir izdzīvošanas spēle. Mums tā ir tāda ekspedīcija kā Vinnijam Pūkam – ekspotīcija. ☺

Foto: Egons Reiters

Vai tiek plānota jauna ekspedīcija? Un vai tu piekristu atkal doties?
Tiek domāts par Austrāliju. Tā varētu būt ilga ekspedīcija, mēnesi vai pat vēl vairāk. Ja viss saliksies un man piedāvās, tad arī būs jā. 

Kā sadzīvoji ar grupas biedriem Indijas braucienā?
Mani pārsteidza Dons. Viņš teica, ka tā jogas poza ir ļoti ērta. Viņš arī palika tur. Pagaidām. Tas ir nenormāli kruta, ka viņš tā var. Viņam nebija nekā, kas viņu sietu atpakaļ noteiktā laikā, tā kā mums pārējiem. Nu, kāpēc nepadzīvot vēl? Un tur jau naudu nevajag, jo tur viss ir ļoti lēts. Biļete uz turieni ir dārga, bet ne dzīvošana.
 
Vai arī Indijā braucienā biji kopā jautrajā tandēmā ar Jāni Skuteli?
Varbūt šajā ekspedīcijā mēs vairāk bijām pārņemti ar pavisam citādo. Es, piemēram, daudz staigāju viens pats. Tā uz divām dienām tiku uz kāzām. Tas bija forši. Mēs kā baltie cilvēki esam svētība kāzām, tādēļ mūs aicināja pie galda un nākamajā rītā vajadzēja atgriezties, jo viņiem kāzas ir vairāku dienu pasākums. Mēs bijām pirmajā dienā, kad līgava ar līgavaini vēl nebija satikušies. Otrajā dienā viņi satikās. Tad sekoja dzīres. Forši ir tas, ka uzreiz pēc acu kontakta tu esi kā mājās un viņš jau taisa rasolu.


Foto: Egons Reiters

Ko tu vari pastāstīt par jēdzienu vīriešu draudzība?
Vīriešu draudzība ir tikpat skaisti kā sieviešu un vīriešu draudzība. Tikai daži elementi šajā spēlē ir atšķirīgi. Bet vispār cilvēkiem ir jābūt draugiem. Cilvēks ir vientuļš. Cilvēks piedzimst un nomirst viens. Un to posmiņu starp šiem notikumiem vajadzētu kontaktēt. Draudzība ir svarīga, ļoti. Šad tad, laikam ejot, draugi mainās, jo mūs vieno intereses. Intereses = draudzība. Kopīgas lietas = draudzība. Un šad tad, vai nu tas ir laiks vai tie ir dažādi redzējumi, bet draugi mainās. Un laikam arī tā ir norma. Man patīk, ja es varu saglabāt. Man nepatīk sajust, ka es pēkšņi kādu zaudēju. Tāpēc attiecības = jāstrādā. Arī vīrietis – sieviete. Arī vīrietis – vīrietis draugs, tieši tas pats. Ir jāstrādā. Šad tad mēs halturējam.

Indijas iespaidi pašlaik ir visspēcīgākie, bet vai tu atceries, kāda bija pirmā ekspedīcija?
Pirmā bija visjancīgākā, jo tu nezini, uz ko esi parakstījies. Tu ļoti gaidi. Tagad jau zini, ka būs intervijas un ik pa laikam kameras. Tāpēc ir forši būt kā bērnam, kas var skatīties uz vienu lietu 1000 reižu, it kā to būtu ieraudzījis pirmo reizi. Pieaugušie tā nevar. Pirmā no tāda viedokļa bija visspilgtākā. Es esmu savācis visus DVD, un šis būs tas projekts, par kuru varēšu teikt, ka man nav kauns, ka es tajā esmu piedalījies.

Zini, kāpēc cilvēkam vajag naudu? Tieši tāpēc, lai tu varētu šodien saprast, ka uz Indiju vajadzētu aizbraukt, ka es tev gribu parādīt to vietu. Es braucu, nedomājot par to: „Jā, nu kā es tagad varēšu atļauties, tad man ir daudz jārukā.” Būtu forši, ja cilvēkiem būtu vairāk naudas. Un es nevienam negribu iestāstīt, ka nauda nav svarīga. Šīm lietām nauda ir svarīga, lai tu tomēr varētu darīt to, ko tu gribi. Tas nenozīmē, ka vajag nopirkt 32 dzīvokļus uz Ģertrūdes ielas un uzsist tos gaisā. Ar darbu, kas tev patīk, tu vari nopelnīt foršu naudiņu. Tas ir skaisti. Tā būtu jābūt. Tā kādreiz arī būs.


Foto: Egons Reiters

Pēdējais jautājums...
...Novēlējums latviešu tautai. To parasti uzdod SWH raidījumā Ar dziesmu par dzīvi.
Jā, tieši tā!
Nu, man ļoti gribētos, lai mums būtu mazāk iemeslu par ko ņaudēt. Un mēs pašu mazāko iemeslu neuztvertu kā pamatu ņaudēšanai. Šajā gadījumā visiem novēlētu – vairāk pozitīvi skatīties uz lietām, tad arī tā gaišā būs vairāk. Tas nav tā – es tagad būšu labs, tad ar mani notiks labas lietas. Bet tu pats jutīsi, kā tu mainies, kā lietas sāk notikt citādāk, ja tu vairāk ielaidīsi to gaišo skatu. Es šitam ticu. Un varat mani nošaut un varat mani saukt par muļķi un sapņotāju. Ja tu saki, ka es esmu muļķis un sapņotājs, tad es esmu. Bet kas tu esi? Tu neesi sapņotājs. Man žēl. Kurš ir muļķis? Tu? Es? Nesapratu? Vārdu sakot – draugi!


Intervijas pirmo daļu lasi šeit: http://ipasi.espati.lv/index/view/raksts/Egons-Reiters-Radio-atkariba/id/888/