Danas deja klusuma skaņās

Jūs izbalsoja, būtu laikam diezgan muļķīgi jautāt, kā tu jūties?
Man tas nešķiet muļķīgi. Ja izbalsoja, ko tur padarīsi, nākot uz šovu, es necerēju, ka šeit noturēšos tik ilgi. Lai kā mēs centāmies dejot - vienam tik un tā bija jāaiziet, bet galvenais, ka es nodejoju savu deju. Protams, ka bija mazliet tāda bēdīga sajūta, bet drīz mums atkal būs iespēja atgriezties.

Kā tu raksturotu savu dejas partneri Aleksandru?
Jā, jā... tik tiešām es dejoju ar zvaigzni! Aleksandrs ir brīnišķīgs deju pasniedzējs un partneris. Dažreiz es pat aizdomājos, vai es par daudz nodarbībās nejokoju. Bet viņš ir stingrs - tāds skolotājs, kādam ir jābūt. Un to, kāda viņam tagad ir slodze, var izturēt tikai spēcīgs cilvēks.

Vai tad ir tik traki?
Es apzinos, ka, mācot man dejot, ir jāieliek mazliet vairāk pūles nekā citos „skolniekos”.  Bez tam viņš dzīvo Talsos. No rīta viņš brauc uz Rīgu, tad pēcpusdienā atpakaļ uz Talsiem, kur māca dejot bērniem. Tā gandrīz katru dienu. Pēc šova viņš mājās ierodas naktī. Pats padomā.

Tagad varēsiet atpūsties.
Nekādas atpūtas! (Smejas). Mums ir jāgatavojas atgriešanās šovam.

Tas tev bija liels izaicinājums - uziet uz skatuves un dejot tūkstošu priekšā.
Jā, izaicinājums patiešām ir liels, es ilgi gatavojos. Un, kad nāca piedāvājums, es pat apraudājos, jo pati jau es nekad nebūtu sadūšojusies aiziet uz TV 3 un pateikt, ka es, puskurlā meitene, esmu gatava dejot šovā. Bet es tā gribēju.

Pastāsti par savu bērnību.
Manai bērnībai ir divas daļas - dzirdošā un nedzirdošā. Sešos gados es saslimu ar meningītu, mani aizveda uz slimnīcu, veica neskaitāmas punkcijas, grūda iekšā daudz antibiotikas, kā rezultātā trijās dienās es kļuvu nedzirdīga. Precīzāk runājot, ar vienu ausi es neko nedzirdēju, bet otras kurlums apstājās piektajā līmenī, ko uzskata jau par pilnīgu kurlumu.
Es biju bērns, kurš daudz neko nesaprata. Atceros, ka mans onkulis, kuru es uzskatu par savu krusttēvu, veda mūs mājās no slimnīcas un visu laiku apstādināja mašīnu ceļa malā un kaut ko rakājās dzinējā, īstenībā pieaugušais vīrietis raudāja. Tikai tagad, kad pati esmu mamma, saprotu, ko nozīmēja mans kurlums maniem vecākiem.  Man patika dziedāt, man patika dejot. Bērnudārza izlaidumā mēs visi stāvam uz skatuves un uzstājamies vecāku priekšā. Es redzu, ka mani draugi dzied, es zinu, ka māku dziedāt, bet es neko nedzirdu... es nevaru padziedāt. Zālē ar acīm atradu mammu, viņa sēdēja un raudāja.
Tajā brīdī es vispār varēju apklust, bet ko man runāt, ja es neko nedzirdu? Un te jāsaka liels paldies manai mammai, kura no jauna mani mācīja runāt. Iespējams tāpēc cilvēki saka, ka es pareizi runāju.

Kā tu komunicēji ar apkārtējiem?
Es mācēju lasīt. Mamma man rakstīja zīmītes un jautāja, vai esmu paēdusi, vai padzērusi tēju, kā es jūtos utt. Tad pamazām es sāku mācīties valodu nolasīt no lūpām, bet pie dzirdes aparātiņa es ļoti ilgi nevarēju pierast. Ui, cik bieži es to triecu pret sienu, un kliedzu, ka negribu to vilkt. Tur bija visādi riebīgi trokšņi un čirkstoņa... un tik nedabīga skaņa.

Bet pierod?
Vai man bija cita izvēle? Es mācījos normālu bērnu skolā... un uz savas ādas esmu izbaudījusi vienaudžu cietsirdību, kaut gan manam kurlumam bija arī savi plusi - bieži es nedzirdēju, ko par mani sliktu saka.

Vai var pierast nedzirdēt mūziku, ja tu esi iepazinusi skaņas burvību?
To sapratīs tikai tas, kurš ir līdzīgs man. Savā dzīvē vienu lietu esmu  darījusi trīs vai četras reizes. Viena pati uzgriezu magnetafona skaļumu uz pašu skaļāko, tad pieliku ausi pie tumbām un baudīju mūziku, bet pēc tam, man vienmēr bija ļoti slikti. Iespējams, ka es ieslīgu milzīgā depresijā, tas bija žēlums pret sevi par to, ka es esmu ne tāda kā visas un ļoti apdalīta šajā pasaulē.

Tu ne ar ko neatšķiries no citām sievietēm.
Jā, protams, ka neatšķiros, bet tikai līdz tam brīdim, kad pabeidzu skolu un nolēmu uzsākt patstāvīgu dzīvi. Kur es varēju atrast darbu? Kam es kurla biju vajadzīga? Par sekretāri? Es taču pa telefonu nevarēju runāt, kur nu vēl citā darbā! Vai vari iedomāties, kā es jutos, kad es nevarēju izdarīt pat tādu sīkumu, kā parunāt pa telefonu?  Bet es atradu darbu, kinoteātrī K- sunī par pārdevēju. Pirmajā laikā es nevienam neteicu, ka esmu nedzirdīga. Mani pielika tirgot popkornu. Es jau, protams, ļoti labi lasīju no lūpām, bet bija cilvēki, kuri tā runā, ka es neko nesaprotu. Es jau krievu un angļu valodu arī nesapratu, bet es atradu izeju no šīs situācijas! Labajā pusē man aiz muguras uz plauktiem stāvēja sāļais popkorns, labajā- saldais, bet vidū kola vai alus, un tad es vispirms skatījos uz klienta acīm, kur tās skatās.

Un kā ar vīriešiem tavā dzīvē? Es domāju - vai esi vīlusies mīlestībā?
Es zinu, uz ko tu tēmē. Uz manām un Andra attiecībām? Vai ne? (Dana bija precējusies ar dziedātāju Andri Kiviču - red.piez.)

Iespējams.
Visi domā, ka Andris mani pameta. Nē! Bija citādāk. Es aizgāju no viņa. Protams, ja mans vīrs būtu bijis godīgs un pieklājīgs attiecībā pret mani, mēs būtu bijuši kopā arī vēl tagad, bet Andris pieļāva milzīgu kļūdu, un es kā sieviete to nespēju piedot. Iespējams, zvaigznēs bija ierakstīts, ka Andris man ir vajadzīgs tikai, lai dāvinātu man brīnišķīgu dēlu. Es visu laiku gribēju bērnu un es to arī dabūju! Bet es neesmu vīlusies mīlestībā. Es ticu, ka tā kaut kur tepat vien ir, bet vienīgā mana problēma ir tā, ka vēl neesmu atradusi to īsto, kuru es mīlētu tik ļoti, cik viņš mani.

Tu teici, ka lasi tekstu no lūpām. Vai kādreiz esi nolasījusi kaut ko aizliegtu?
Kad es biju jauna meitene, mēs ar draudzeni aizgājām uz dejām, un tur mēs ieraudzījām smukus puišus, ar kuriem gribējām iepazīties. Viņi stāvēja no mums kādus desmit metrus. Un tad es sāku „klausīties”, ko viņi runāja. Viņi arī gribēja ar mums iepazīties, bet to, ko viņi par mums runāja, tās bija šausmas. Kad viņi pienāca pie mums - es tos atklāti pasūtīju. Eh, muļķe biju, tad es vēl nezināju, ka vairums puišu tā runā par mums, meitenēm (smejas).

Tu teici, ka tagad tava dzīve rit tik strauji, ka dienas par īsām. Kā tu tiec galā ar dejām, savu Dzirnavu ielas veikaliņu un mammas pienākumiem?
Ar mammas pienākumiem ir tā, ka man daudz palīdz mans papiņš. Viņš dēlu ved uz dārziņu, ņem to laukā. Man ļoti palīdz gan mani, gan Andra vecāki, viņi ir forši.

Cik vecs ir tavs dēls?
Četri gadi. Un viņš man ir liels palīgs. Viņš zina, ja no rītiem skan modinātājs, tad nekavējoties ir jāceļas kājās un jāmodina mamma.

Vai tu naktīs aparātu atslēdz?
Es taču tev jau teicu, es esmu meitene OFF un ON. Mana labsajūta ir atkarīga no mazām apaļām baterijām, kuras, paldies Dievam, var nopirkt diennakts aptiekās. Naktīs es atslēdzos, bet no rītiem es pieslēdzos.

Cik bieži tu maini „sev” baterijas?
Apmēram divas reizes nedēļā. Tas atkarīgs, cik daudz es pavadu nomodā. Ja ilgi vakaros strādāju vai mazliet paballējos pa naktīm, tad sanāk biežāk.

Dzirdes aparāta inplantācija, kas tas ir?
Vispār es biju liels eksperiments. Tāda veida operācijas veic maziem bērniem, jo to organismi vieglāk adaptējas. Es uzreiz pateicu - lai taisa uz nedzirdīgo ausi, jo otru ausi, ar kuru es mazliet dzirdēju, es neļāvu aiztikt.

Savādi izklausās tavs sacītais „mazliet dzirdēju”.
Tas piektais un pēdējais līmenis, tas taču bija pēdējais salmiņš, pie kura es vēl varēju pieķerties.
Pati operācija notiek tā, ka cilvēkam kaļ galvaskausu aiz auss, un tur ieliek mākslīgo dzirdi, vienvārdsakot, aparātiņu, kas dod impulsu uz dzirdes nervu. Tad vēl ir ārējais aparāts ar baterijām, ko es kabinu aiz auss un kas pielīp ar magnētiņu. Tā vienkārši izskaidroju.

Pastāsti, kādas bija sajūtas pēc operācijas, kad tu sadzirdēji?
Pēc operācijas es trīs mēnešus neko nedzirdēju. Es atmodos no narkozes, galva apsaitēta un pilnīgs klusums. Tas bija dīvains laiks. Tu man vari neticēt, bet man tad bija tāda sajūta it kā man galva ir vaļā un es saņemu no debesīm milzīgu enerģiju. Es izgāju slimnīcas pagalmā, un nez no kurienes man apkārt apstājas septiņi kaķi, kuri sāka ņaudēt, bet, kad paskatījos uz slimnīcu, es it kā to redzēju bez sienas ar daudz sarkaniem punktiņiem. Man šķita, ka tieši tur ir kaut kādas problēmas, ka tur guļ cilvēki ar slimībām. Es visu laiku centos no sevis atstumt to enerģiju, jo es nezināju, ko ar to iesākt.
Tagad ar mani viss ir kārtībā. Kad es ieslēdzu aparātu, es domāju, ka tūlīt kaut ko sadzirdēšu, bet es biju vīlusies, jo bija viens vienīgs troksnis.

Kāds troksnis?
Troksnis, kā lai tev izskaidro? Visi trokšņi vienādi. Tas nozīmēja to, ka manas smadzenes bija „aizmirsušas” atpazīt skaņas. Kaut kur saplīst glāze. O, mēs dzirdam, ka tāda skaņa rodas, ja plīst stikls. Nokauc mašīnas bremzes. Ā, laikam kāds autovadītājs strauji nobremzēja. Tu nevari iedomāties, cik skaisti skan kartupeļi, kas cepas, vai kad mašīnas motors rūc. Pamazām, pamazām manas smadzenes atšķīra skaņas. Kaut gan tās skaņas, ko dzirdi tu, man šķiet, ir daudz skaistākas un bagātākas. Manī taču ir mākslīgs aparāts, varbūt es dzirdu kaut kādu sintētisku skaņu? Bet es esmu laimīga arī par to.

Es dzirdēju, ka nedzirdīgie cilvēki nemaz tā neskrien un neliek tos aparātus.
Redzi, ir divu veidu nedzirdīgie. Pirmie ir tie, kas piedzimst nedzirdīgi, bet otrie - kā es, kas piedzimst dzirdīgi, kas zina skaņas burvību, bet vēlāk kļuvuši nedzirdīgi. Tad, lūk, kurlmēmam cilvēkam klusums ir viņa dzīve, kur viņš labi jūtas. Iespējams, ka no tās skaņas viņš prātā var sajukt. Tu padomā pats, tu esi dzīvojis klusumā, bet te pēkšņi tev apkārt ir nesaprotami trokšņi.

Pēc dejas žūrija aizrādīja, ka tev jāpiestrādā pie līdzsvara.
Ai, man tad vajadzēja klusēt, bet sanāca tā it kā Dombrovska ar savu atbildi žūrijai tagad spekulē uz savas nedzirdēšanas problēmām. Tur ir tā - dzirde ir saistīta ar vestibulāro sistēmu, un tāpēc mani mazliet dejojot „aizlīgo” (smejas). Pēc operācijas es vispār staigāju no sienas līdz sienai, bet tik un tā tās mokas ir tā vērtas, lai tagad dzīvotu, dzirdētu savu dēliņu, lai runātu pa telefonu, klausītos mūziku un dejotu!