espati.lv

Dabas bērns ar džeza dvēseli - Ieva Kerēvica

Dabas bērns ar džeza dvēseli - Ieva Kerēvica

Autors: Marta Kukarane, espati.lv
Foto: Mikus Fomins
2009. gada 20. novembris

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Ieva Kerēvica ir dziedātāja, kas TV3 šovā "Koru kari 2" vada nu jau pie finišas taisnes nokļuvušo Madonas Zaļo Meža kori, bet šāds pieteikums šķiet ļoti nepilnīgs un virspusējs. Ievas ceļš mūzikā sācies jau krietni sen, vijoties cauri džeza festivāliem, kur iegūta atzinība un laureātes tituls, kā arī muzicējot kopā ar Latvijā pazīstamiem mūziķiem. Ievas balss ir kā izcila delikatese, kā labs konjaks, ko vērts izbaudīt līdz pēdējai garšas niansei. "Tikai mūzikā es jūtos brīva", saka Ieva. Viņai mūzika ir dvēselē.

Ar Ievu satiekamies dienas vidū starp koncertiem un mēģinājumiem pie tases baltas kafijas. Darba atkal daudz. Tik vien tiek pačukstēts, ka nākamā dziesma "Koru karos" būs par podiņu un vāciņu. Tā jau sen garām, un tagad zinām, ka tieši šis skaņdarbs  saņems lielu atzinību gan no žūrijas, gan no skatītāju puses. Bet kā jūtas Ieva otrpus ekrāna?

Kā tev tagad ziemā klājas?

Ziemā? Man vēl ziema nav pienākusi. Mēģinājumi Koru kariem sākās jau vasarā. Kā mēs iesākām skriet, tā to darām vēl joprojām. Pašlaik visas domas un viss mans laiks paiet tur. Nē, vēl tomēr es esmu arī Igo Latvijas koncerttūrē.

Runājot par šoviem - mēs tevi redzējām kādā citā TV pasākumā, bet gan bekvokālistes lomā. Vai pašai bija tāda vēlme piedalīties arī "pirmajā rindā"?

Jau toreiz es, sēžot no malas, redzēju, kur kam varētu palīdzēt un zināju, ka patiešām varu to izdarīt. Šķita, ka varbūt vajadzētu labāk tā vai šitā. Īpaši gan nekad neesmu piedomājusi un tiekusies pēc šādiem šoviem, bet, kad man piedāvāja piedalīties Koru karos, nebija nekāda iemesla atteikt.



Tas taču principā ir skolotāja darbs. Tev tas iet pie sirds?

Tas ir milzīgs skolotāja darbs. Pa lielam man nepatīk (smejas). Tāpēc es arī neņemu mājās privātskolniekus. Man ir divi trīs - bet patiešām labi dziedātāji, kuriem nav jāskaidro elementāras lietas. Bet šovā man šķita ļoti interesanti tas, ka būs iespēja izpildīt dažādu stilu mūziku - parādīt korim, cilvēkiem, kā var dziedāt, piemēram, džezu. Var gan tā, gan tā, gan vēl kaut kā, Iepazīstināt ar vokālās tehnikas knifiem, jo šie cilvēki ir pieraduši dziedāt korī un par daudzām lietām pat nenojauš. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka vismaz dažiem saviem koristiem esmu palīdzējusi atbrīvoties no kaut kādiem saviem iekšējiem kompleksiem. Jo tu nevari būt neinteresants. Televīzija pieprasa, lai skatītājs taptu izklaidēts, viņam patīk skatīties uz dzīviem cilvēkiem, nevis stabiņiem. Bet latviešu dziedātājs diemžēl ir stabs. Kora mūzika to pieprasa - smuki stāvēt, skaisti dziedāt, nelekt ārā.

Kā tev pašai ar kompleksiem - esi brīva no tiem?

Šajā ziņā - viss kārtībā, man tie ir. Bet ir tāda dīvaina lieta - mūzika ir vieta, kur es jūtos visdrošāk. Kas jau attiecas uz tādām ārišķīgām lietām - izskatiņu, figūriņu, ģērbšanos, tur jau mēs varam parakņāties dziļāk. Televīzija gan pieprasa arī visas šīs vizuālās lietas, un ir tāds paradokss, ka īstenībā tam visam nemaz nav laika. Peldēšana, pilates un sporta zāles apmeklējums pie šāda režīma nav iespējams. Labi, ka vēl paspēju aizskriet līdz masierei, kura pati, cilvēks, piezvana un saka:" Ieviņ, esmu brīva, vai tev ir laiks?" Bet šeit arī parādās tas, vai tu sevi pieņem, kāds esi, vai nepieņem. Es neesmu uz diētām sēdētāja, es to nedarīšu. Esmu plēsējs, man vajag gaļu. Dažreiz pat acu priekšā redzu steiku, un tad gandrīz vai parādās nadziņi. Es varbūt varētu padomāt par tādu vai šādu produktu sabalansēšanu, bet citādi nē. Neko sev neaizliegšu, man tas neder.
Nenoliedzami, ārējais veidols ir svarīgs, ja atrodies uz skatuves, bet pēdējā laikā es arvien vairāk noticu, ka iekējo var redzēt arī uz āru, tas vienkārši spraucas laukā. Tas, kā tu jūties sevī iekšā, galvā, apziņā, tas nāk uz āru, bet tas nav nekāds žurnāla vāciņš, kad tev ir gatava bilde. Tā ir kaut kāda enerģija, fluīds, es pat nemāku paskaidrot.
Biju aizgājusi uz filmu Surogāti. Cilvēki veido savu virtuālo dzīvi, radot savus perfektos tēlus citā vidē - virtuālajā. Paši gadiem sēžot krēslā pie datora, viņi vada šo savu tēlu dzīvi. Visi ir ideāli, perfekti. Uz to skatoties, mani pārņēma šausmas.



Latvijā ir arī uzskatāmi piemēri tam, kā šovbiznesā tiek veidots šis perfektais tēls. Neko tādu ar sevi nepieļautu? Piemēram, uzlabot fotogrāfijas.

Jā, šī ārienes kulta nozīme pie mums ir pārspīlēta. Ne tikai pie mums. Protams, es arī vēlos sevi redzēt labāku nekā es izskatos, tas ir normāli, bet tad es vienmēr iedomājos par Barbaru Streizandi. Viņas klupšanas akmens ir deguns, visu mūžu viņa ar to ir cīnījusies un tas ir bijis viņas milzīgais komplekss. Bet ja viņai šī deguna nebūtu? Tā vairs nav viņa. Negribētos, lai tas, ko es daru, kļūtu klonisks. Tāpēc es dažbrīd pat jūtu tādu kā protestu, dumpinieciskumu - pašam svarīgākajam ir jābūt tam, ko tu dari, nevis tam, kā tu izskaties. To otro vienmēr varēs kaut kā pievilkt, bet pirmo, diemžēl nē. Jā, manī agrāk ir bijis tāds kā aizvainojums, ka daros, srādāju, ņemos, bet atnāk viens cilvēks un ir vienkārši skaists. Un viņš ar to savu skaistumu, kas uzlikts par primāro, ir uzvarētājs. Varbūt viņš pat īsti neko neprot, bet tas nekas - viņu apsveic un godina par to, ka viņš ir skaists. Agrāk man šķita - nu kā tad tā? Bet atliek vienkārši to pieņemt un samierināties vai arī mazliet mēģināt iegūt kaut kādu balansu. Bet vienlaga, kad tieku klāt mēģinājuma procesam, sāku dziedāt, es par to aizmirstu. Un arī šajā procesā - aktieris vai mūziķis bieži vien nemaz nav tik skaists. Nu, man dziedot ir jāšķobās! Un ja es tā daru, tas ir organiski. Tāpat kā vijolnieks, spēlējot savu vijoli, nekad neuztrauksies par matu šķipsu, kas izpūrusi plandās pa gaisu.
Man ir bijis gadījums, kad atnāk cilvēks un saka - es gribu dziedāt, es gribu būt zvaigzne. Tad es jautāju, vai viņš maz saprot, ko tas nozīmē. Es sāku stāstīt viņam par visām mazajām lietām, par visu to virtuvi līdz tam brīdim, kad tev kaut kas sāk skanēt un tu sāc par kaut ko kļūt. Un parasti tiek uzskatīts, ka šādi to pasniedzot, es noteikti neesmu laba skolotāja. Jāiet pie kāda cita.

Tu dziedi arī kopā ar Igo. Kā viņš skatās uz to, ka tu piedalies šāda veida šovā?

Igo vienmēr ir bijis savs viedoklis, bet viņš manam darbam seko līdzi, skatās. Un kad mēs tiekamies pirms koncertiem, pārrunājam, papļāpājam. Viņš man ir tāds kā skolotājs.



Kā sākās tava sadarbība ar Igo?

Ja nemaldos, būs pagājuši divi gadi, kopš raidījuma "Cīņas klubs", kad piedziedāju Igo un R.A.P. Vēlāk Igo mani uzaicināja dziedāt bekvokālu citos pasākumos. Bija reizes, kad es vienkārši kādu aizvietoju.

Vai tu juti vilkmi iziet priekšā? Daudzi solisti taču viennozīmīgi ir bijuši par tevi vājāki.

Man tas nekad nav bijis aizvainojoši - dziedāt bekvokālu. Pie mums par to ir pilnīgi greizs priekšstats. Es vienmēr esmu teikusi, ka dziedāt bekvokālu ir sarežgītāk nekā solo, jo bekvokāls niansē solo dziedājumu. Solists pat var dziedāt, ko grib, bet bekvokāls nē. Un man vienmēr šī lieta ir patikusi. Daudzi solisti patiešām ir vājāki par bekvokālu, un daudzi no viņiem nekad paši šo drabiņu nevarētu darīt. Tas vienkārši ir daudz sarežģītāk un prasa lielākas muzikālas iemaņas. Tas ir tāpat kā domāt - ja tu nedziedi melodju, bet otro balsi, tad tu neesi tik kruts. Pamēģini to otro balsi nodziedāt! Patiesībā jau pie tās sēdēšanas aizmugurē pierod. Tu it kā esi pasargāts, tev priekšā ir solists, bet kad pienāk brīdis, kad tevi aicina nāk priekšā, tas jāiemācās no jauna. Visi skatās uz tevi, visi tevī klausās. Sākuma periodā, kad man sāka ļaut dziedāt solo, es jutu, ka puse no manis vēl joprojām sēž tur aizmugurē. Un ir jāpiepūlas, lai to otru pusi pierautu klāt. Šajā ziņā man ļoti palīdzēja Igo. Pirmā jubilejas tūre pa Latviju ar Igo man bija kā treniņš. Es mācījos uzticēties publikai, ļāvu sev nākt tuvāk. Pēc tam jau tā ir brīvas gribas izvēle, vai es to gribu vai nē. Patiesību sakot, man vienmēr gribējies būt priekšā, bet pa ceļam piefiksēju, ka arī bekos ir forši.

Vai tu pati arī komponē mūziku?

Jā, es to daru. Ir bijuši mēģinājumi un mēģinu vēl joprojām. Bet man ir skaidrs, ka tas man pa īstam nāks vēlāk. Man jau ir materiāls, pilna burtnīca ar dažādām idejām, esam pat mēģinājuši arī šo to ierakstīt, bet kaut kad pavisam nesen radās sajūta, ka tam vēl šobrīd nav jānotiek. Tas noteikti nobriedīs. Tā varbūt nav gluži tāda mūzika, kādu Latvijā ir pieraduši klausīties, man tuvāks ir džezs, blūziņš, tāpēc tas, ko vēlos es, ir kaut kas tāds, kam vēl vajadzīgs laiks.

Šķiet, esi diezgan prasīga pret sevi.

Jā, esmu gan. Un man ir raksturīgi, ka tik, cik es prasu no sevis, prasu arī no citiem. Tas, protams, citos ne vienmēr izraisa pozitīvas emocijas, un ne visiem šāda strādāšanas metode der. Es esmu ļoti ātra - man vajag tagad un tūlīt. Ja nevari tagad, nesaproti, paldies - nākamais. Dažreiz pat pati netieku līdzi savām domām - tās skrien un mute netiek līdzi, dažreiz pat vārdos samainās burti vietām. Man patīk domu ātrums, man patīk arī cilvēku tiešums - ka tiek pateikts viss, kā ir, pēc iespējas mazāk lieka materiāla, liekas ņemšanās. Man ir izteikta taisnīguma izjūta, dažreiz pat par daudz, jo tam tiešumam cauri izspraucas arī skarbums. Un tad parādās viedoklis - Kerēvica augstprātīga, iedomīga, lecīga, jo visi tādu tiešumu nespēj pieņemt. To es, starp citu, sapratu tikai nesen. Man draugs reiz teica: "Es nevaru tik ātri kā tu. Man ir vajadzigs laiks padomāt."

Bet kā tad ar mēles patrīšanu draudzeņu bariņā, parunāšanos par dzīvi?

O, jā, to es varu, tas man patīk. Varu filozofēt ilgi un dikti. Kaut kāds analītiskais prāts man ir. Bet tas ir ārpus darba. Man vienmēr ir svarīgi kaut kādu problēmu vai sarežģītu situāciju gadījumā saprast - kāpēc. Man jātiek līdz kodolam, līdz problēmas būtībai, jo, manuprāt, tas visu atrisinās.

Kā tev patīk atpūsties no visām problēmām?

Es varētu pateikt, kā es gribētu atpūsties. Gribu aizbraukt uz pāris nedēļām uz zemi, kur ir silti - vienkārši prom no visas jezgas, jo šo vasaru es neesmu izjutusi vispār. Mans sapnis ir pagulēt smiltīs pie jūras, pie okeāna. Pašlaik tas gan nav iespējams, bet tad es aizbraucu pie vecākiem uz laukiem burtiski uz vienu dienu, sagrābju čupiņas ar lapām, jo vienkārši gribas ielikt rokas zemē, pavārtīties lapās, sasmelties to zemes spēku un enerģiju. Gribu iet iekšā mežā. Es apsēdos uz celma, spīdēja saule, un vienkārši ne no kā sāka nākt raudiens. Manuprāt tādā veidā manī notiek attīrīšanās. Svaigs gaiss un lauki, tā ir mana stihija.

Saistītie raksti

AGITA KRAUKLE: Cilvēkiem jādod makšķeri, nevis zivi!

Amber - kautrīgais latviešu dārgakmens

AIJA BLEY: Fotogrāfija ir PATIESĪBAS mirklis

Valts Kleins - fotogrāfs ārpus rāmjiem - 2. daļa

Valts Kleins - fotogrāfs ārpus rāmjiem - 1. daļa



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

jogijs, 2009. gada 20. novembris, 12:22

Ievai ir brīnišķīga, spēcīga balss. Dīvaini, ka pirms Koru kariem es par tādu Ievu Kerēvicu neko nezināju... Tas man liek domāt par to, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku, par kuriem mums nav ne jausmas.

Ziņot par nekorektu komentāru
dana (viesis), 2009. gada 20. novembris, 13:16

Par to skaistumu tiesa gan. Diezgan aplami šķiet, ka iet pa priekšu dažādas skaistuma kampaņas un īsās kleitiņas. Dženija Mei, piemēram, ir tieši tāds fenomens - tāpat kā tā dīvainā Lille - visiem žurnaliem fotografējas, bet neko taču pati īsti neprot. Vai labāk nevajadzētu par modeli piestrādāt vai skaistumkonkursā piedalīties? Ieva liekas ļoti sievišķiga un balss vispār miljons.

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2009. gada 20. novembris, 15:15

Ieva nevajadzētu taisnoties par skaistumiem un diētām, jo pati ir ļļootii skaists cilvēks!:)

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2009. gada 21. novembris, 18:31

Piekrītu. Ieva ir ne tikai skaista, bet - šķiet arī Personība ar lielo burtu. Lily man liekas vienkārši smuks ģīmītis bez satura. Lasot viņas intervijas nekad nepaliek nekāda pēcgarša, bet lasot Ievas Kerēvicas intervijas pēc tam ir ļoti patīkama pēcgarša ar iedvesmojošu sajūtu un augošu cieņu pret Ievu gan kā mākslinieci, gan sievieti.

Ziņot par nekorektu komentāru
lilija (viesis), 2009. gada 21. novembris, 21:18

es zināju Ievu jau pirms Koru Kariem. Ieva ir skaista, ar labu gaumi, izcilu balsi.

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna