Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz sieviete, kura dzīvo viena lieliskā dzīvoklī, pārvietojas ar pēdējā modeļa BMW, vakaros dodas uz klubu iedzert vai nocopēt kādu vīrieti. Turpretī sieviete ar kuplu bērnu pulciņu kļūst arvien retāka parādība. Lai gan sabiedrības nostāja bērnu jautājumā ir nedalīti pozitīva, tomēr nereti apkārtējo apbrīna mijas ar līdzjūtību – „Ak, nabadzīte, kā tu visu vari pavilkt!” Līdzīgi kā visā Rietumu pasaulē, arī Latvijas sabiedrības acīs sievietes karjeristes tēls atstāj ēnā sievieti māti. Tātad laipni lūgti mūžīgo pensionāru un emancipēto sieviešu pasaulē – izmirstošajā Eiropā!
Pēc Eiropas Parlamenta apkopotās informācijas, šā brīža dzimstības rādītājs Eiropā ir 1,52 bērni uz vienu sievieti. Lai dzimstības līmenis pārsniegtu mirstības līmeni, iepriekšminētajam rādītajam vajadzētu būt 2,1. Paralēli šai tendencei Eiropas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums turpina palielināties. Patlaban Eiropas iedzīvotāju vidējais vecums ir 39 gadi. 2050. gadā tas varētu sasniegt 49 gadus, kas nozīmē, ka vairāk nekā desmitdaļa eiropiešu būs vecāki par 80 gadiem*. Secinājumi ir visai bēdīgi – arvien mazāk sevi atražojošā sabiedrība drīz var nespēt uzturēt savus arvien ilgāk dzīvojošos vecīšus.
Visā Eiropā ir vairāk vai mazāk stabila politiskā un ekonomiskā situācija, tiek apkarota rasu un dzimumu diskriminācija, valstu nodokļu sistēmas paredz dažādus sociālos pabalstus un atvieglojumus jaunajām māmiņām. Ironiski, bet tieši laikos, kas ir vislabvēlīgākie ģimenes veidošanai, eiropieši ir pārstājuši vairoties.
Kā viens no galvenajiem dzimstības līmeņa pazemināšanās iemesliem tiek minēta sieviešu nevēlēšanās pamest veiksmīgi iesākto karjeru. Lai arī kādi pabalsti, piemaksas vai atvieglojumi būtu paredzēti likumdošanā, visiem ir skaidrs – atsākt darbu vai izglītību pēc bērna piedzimšanas un ne tikai sasniegt iepriekšējo līmeni, bet iet vēl tālāk var būt sarežģīti. Turklāt, jo vairāk pēcnācēju rodas ģimenē, jo grūtāk sievietei apvienot karjeru ar bērnu audzināšanu. Matemātika vienkārša – jebkuram no mums ir attiecīgs laika un enerģijas daudzums, ko pēc izvēles varam kaut kur ieguldīt, lai sasniegtu iecerēto. Vai ieguldīt izglītībā un karjeras veidošanā vai bērnu radīšanā un audzināšanā, tas ir katra paša ziņā. Apvienot visu pa spēkam tikai retajam.
Interesanti, ka pagātnē cilvēku izmiršanu pārsvarā veicinājuši ārēji faktori – kari, slimības, dabas katastrofas u. c. Tas nozīmē, ka pašreizējā situācija, kad nekas no iepriekšminētā sabiedrību neapdraud, ir pielīdzināma demogrāfiskai pašnāvībai.
Vairākums Eiropas ģimeņu bērna radīšanu atliek, kā iemeslu minot ekonomisko nedrošību, bailes zaudēt sasniegto dzīves līmeni. Tomēr arī vidusšķiras ģimenes, kas nevarētu sūdzēties par trūkumu, nesteidzas ar ģimenes pieaugumu. Šajā saistībā jāmin vēl viena interesanta tendence. Mūsdienu straujajā dzīves ritmā cilvēki daudz biežāk maina sev apkārt esošās lietas – mašīnas, darbu, dzīvesvietas un arī... dzīvesbiedrus. Vidējais gadu skaits, kas pavadīts ar vienu partneri, nepārtraukti sarūk, turklāt laulības tiek noslēgtas arvien retāk. Ja tas tiek darīts, tad vēlu un vēlams ar laulības līgumu. Apzinoties šo situāciju, sievietes vairs nevar atļauties būt vājas un neaizsargātas. Viņām jābūt gatavām pašām uzturēt sevi un bērnus gadījumā, ja ģimene izjuks. Tātad vispirms izglītība, darbs un tikai tad pēcnācēji. Jaunā dzīves kārtība diktē savus noteikumus, pārceļot sievieti no aizmugures uz frontes pirmajām līnijām. Vīrietis, kurš gadsimtiem ilgi dominējis biznesā, politikā un sabiedrībā, ir spiests rēķināties ar jauno spēlētāju kā līdzvērtīgu cīnītāju biznesā, politikā un sabiedrībā.
Kas mainījies sabiedrībā pēdējo piecdesmit gadu laikā? Kāpēc sieviete uzņēmēja, sieviete politiķe ir stilīgi, bet sieviete māte ne?
Nevar nepamanīt kādu sakritību – jo raitāk notiek cīņa pret dzimumu diskrimināciju, jo zemāki ir dzimstības rādītāji. Mūsdienu politkorektajā sabiedrībā dzimumu līdztiesība tiek minēta kā viena no aktuālākajām problēmām. Ir radīts milzum daudz normatīvu aktu, veikti neskaitāmi pasākumi, lai liktu sabiedrībai to pieņemt, tādā viedā metot sprunguļus spieķos gadsimtiem ilgi pastāvējušam patriarhātam. Sievietes ieņem arvien nozīmīgāku lomu ekonomiskajos un politiskajos procesos. Spēcīga, patstāvīga sieviete tagad ir modē kā vēl nekad. Tas, protams, nav nekas nosodāms, arī vīriešiem ir interesantāk komunicēt ar erudītu, izglītotu sievieti. Tomēr ir kāda problēma. Patstāvīgā un izglītotā sieviete vairs negrib dzemdēt. Varbūt arī gribētu, bet īsti nezina – kad, un parasti šo darbiņu atliek uz vēlāku laiku.
Pilnīgi pretēja situācija ir musulmaņu sabiedrībā, kurai izmiršana nedraud. Atšķirībā no Rietumu sabiedrības, kur reliģijas nozīme mazinās ar katru gadu, šeit sabiedrības modelis ir veidots, balstoties uz tradīcijām un reliģiskām normām. Sievietes un vīrieša pienākumi ir skaidri noteikti. Vīrietis ir galvenais ģimenes apgādnieks, sievietei jārūpējas par mājas soli un bērniem. Gan pirmais, gan otrais ir pietiekami nopietns pienākums, tāpēc tam tiek atvēlēts maksimāli daudz laika. Tāpēc sievietēm neatliek pārāk daudz laika, lai domātu, piemēram, par iešanu vēlēt, iesaistīšanos politikā utt., bet vīriešiem neienāk prātā jaukties mājas dzīvē, darīt sieviešu darbus (jēdziens, kas tiek apzināti dzēsts no Rietumu sabiedrības apziņas). Daudzsievība, kas raksturīga daudzām musulmaņu valstīm, ir demogrāfiski loģisks solis, kam par pamatu ņemts vispārzināms dabas likums – jebkuras dzīvas būtnes pamatuzdevums ir vairoties – radīt pēc iespējas vairāk savus tiešos pēcnācējus. Musulmaņi ir sapratuši, ja vīrietis var materiāli atļauties, tātad izcili pilda savu primāro pienākumu, drīkst uzturēt vairākas sievas. Kamēr viena sieva nespēj reproducēties, deviņus mēnešus iznēsājot jau ieņemto bērnu, otrajai un trešajai šī iespēja nav liegta. Šis sabiedrības modelis ir veidots tā, lai nedraudētu izmiršana, katrā ziņā ne tādu iemeslu dēļ, kādi apdraud mūs.
Visticamāk, šis ironiskais divu sabiedrību un kultūru salīdzinājums izraisīs vienīgi sašutumu un neizpratni, tomēr, metot jokus pie malas, iepriekšminētā situācija paliek nemainīga. Protams, jāatzīst – Eiropas valstīs tiek veikti daudzi un dažādi pasākumi, lai izvairītos no bēdīgā likteņa un pārliecinātu eiropiešus reproducēties. Pabalsti, piemaksas, aizdevumi un atbrīvojumi no nodokļiem studējošiem vecākiem, tomēr nekas no iepriekšminētā nav spējis mainīt mūsu uzskatus un uzvedību ilgtermiņā.
Ir skaidrs, ka emancipētā Rietumu sieviete pie katliem neatgriezīsies, kā arī mūsdienu vīrietis, kurš jau pieradis pie šīs sievietes, to diez vai izturētu. Iespējams, kādam tas izklausīsies banāli, taču pat mūsdienu progresīvajai, bet sirgstošajai sabiedrībai dzīvības eliksīrs ir tā pati klasiskā ģimene. Līdzvērtīga savienība, kurā viens otru atbalsta morāli, materiāli, protot sadalīt tiesības un pienākumus, nebaidoties turpināt savu dzimtu.
*) Françoise Castex, "Demogrāfiskais deficīts - vajadzīgi bērni!". -
Eiropas Parlaments, 2008.
