Vīrietis un sieviete. Šodien...

Dižķibele neapzīmē vairs tikai ekonomiskās problēmas. Šī parādība rada arī virkni psiholoģisku un sociālu pārmaiņu. Šoreiz par to, kā šobrīd apkārt noritošie procesi ietekmē dzimumu lomas un mūsu skatījumu uz tām. Pārdomās dalās sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Vai valstiskā mēroga ekonomisko nebūšanu dēļ mainās sociālo, dzimšu lomu sadalījums?
Es nedomāju, ka šā brīža ekonomiskās situācijas dēļ mainās lomu sadalījums, drīzāk gan veids, kā mēs skatāmies uz dzimuma lomām – dzimšu lomas modificē veidu, kā mēs katrs reaģējam uz krīzi.

Tiesa, vairāk jārunā par vīriešiem, nevis sievietēm. Piemēram, māmiņu algas. Agrāk māmiņu algas par tādām dēvēja tikai daži konservatīvie kristieši. Pabalstu oficiālais nosaukums ir paternitātes pabalsti, jo tie ir domāti ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem. Bet tagad māmiņu alga ir māmiņu alga. Par vīriešiem vairs nedomā. Kāpēc? Diezgan skaidrs, kāpēc. Tāpēc, ka mūsu patriarhālajā uzskatā vīriešiem sēdēt „mājās bez darba” un „neko nedarīt”, un par to vēl saņemt naudu no valsts ir pilnīgi nepieņemami. Šāds pieņēmums rodas no mūsu priekšstatiem par dzimumu lomām – sievietēm jāsēž mājās un jāaudzina bērni, „jādara neko”, jo „tas nav darbs”, bet vīrietim savukārt ir nepieņemami nedarīt neko, viņam ir jāstrādā. Tāpēc es domāju, ka šīs ekonomiskās problēmas visvairāk sitīs tieši vīriešus. Būs ļoti daudz vīriešu, kuri kaut kādas neveiksmes, piemēram, atlaišanu no darba, algas samazinājumu un vispārējo situāciju valstī, uztvers par savu personīgo neveiksmi – ka viņi ir atbildīgi par to, ka ir atlaisti no darba un ka šāda situācija veidojusies. Jo grūtāk tas būs tāpēc, ka pirms tam šis pats vīrietis ir uzskatījis, ka viņa eksistence pamatojama ar to, ka viņš ir daudz nopelnījis, bijis galvenais pelnītājs un uz viņa pleciem ir kredīts, ģimenes nodrošināšana un caur šā smaguma nešanu viņš pamato, kāpēc viņš ir vīrietis. Ja viņam tas tiek atņemts, ļoti lielā mērā zūd viņa dzīves jēga. Man šobrīd nav pieejama pašnāvību statistika, bet iepriekš (deviņdesmito gadu sākumā) rādītājos vīrieši krietni apsteidza sievietes.

Vai tā ir tikai pie mums?
Protams, stereotipiskie priekšstati par lomu sadalījumu nav šādi tikai pie mums, tādi tie ir arī citviet pasaulē, bet mums tie kaut kādā ziņā izteiktāki un raksturīgi bijušās Padomju Savienības teritorijai. Piemēram, pie mums ļoti dzīvs ir priekšstats, ka vīrietis ar ekonomiku ir ļoti cieši saistīts, kamēr citur pasaulē – Rietumu un pat Viduseiropas valstīs, Čehijā, Polijā, jau tas ir mazliet mainījies. Par to, ka tas ir Padomju Savienības ideoloģijas ietekmē, liek secināt, ka būtībā situācija ir līdzīga Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Krievijā, nevis tikai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Iespējams, to ietekmē arī fakts, ka Latvijā ir ļoti liela krievu populācija, kas it kā ļauj šiem senajiem priekšstatiem vēl dzīvot un būt arvien aktuāliem.

Izskatās, ka visas pēdējā laika pārmaiņas atstās ietekmi uz mūsu domāšanu un priekšstatiem par sociālo līdztiesību un atmetīs atkal tur, kur bijām pirms dažiem gadiem.
Noteikti! Treknajos gados dzimumlīdztiesības jautājums sāka krietni uzlaboties. Šobrīd pieņēmums, ka sievietēm darba tirgū nav ko darīt, kļūst arvien spēcīgāks, jo brīvās esošās darbavietas vajadzētu atdot vīriešiem. Atkal dzīvs būs pieņēmums, ka sieviešu vieta ir mājās pie pavarda un bērniem.

Bet vai tad tas būtu kaut kas jauns? Vai tad jau pirms vairākiem gadu simtiem vīrietis negāja uz mežu medīt un nenesa mājās gaļu, kamēr sieviete gatavoja un bija mājās ar bērniem?
Tas ir klasisks mīts! Mīts ir stāsts par to, kā mēs esam izcēlušies, kas pamato mūsu eksistenci šodien. Piemēram, tas, kā Dievs sešās dienās izveidoja pasauli un septītajā dienā atpūtās, ir šāds mīts, kas stāsta, kā it kā esot bijis pagātnē un tāpēc mēs tā rīkojamies šodien, attaisnojot savu rīcību: šā stāsta dēļ arī tagad sešas dienas strādājam un svētdienā atpūšamies. Tieši tāpat kā par vīru – mednieku, un sievu – mājās sēdētāju. Būtībā vēsturē nekā tamlīdzīga nav bijis. Iedomāsimies tādu Latvijas senatnes lauku sētu. Kā jūs domājat, vai bija tā, ka sievietes tikai pieskatīja bērnus un gatavoja ēst un vīrieši par bērniem nelikās ne zinis un vienīgie strādāja? Protams, nē! Arī sievietēm bija ļoti daudz darbu saimniecībā un ne mazāk svarīgi vai vieglāki par vīriešu darbiem. Un, protams, nebija tā, ka vīrietis nelikās ne zinis par bērniem! Vēl izteiktāk tas redzams, piemēram, Āfrikā, kur sievietes dara visus darbus, bet vīri uzrauga, lai viss notiek, un apspriež pasaules likstas. Tas ir – galvenās pelnītājas ir sievietes, bet mājās sēdētāji ir vīrieši. Tā tas ir ļoti daudzās kultūrās, un mums nav pamata domāt, ka agrāk pagātnē bijis tā, kā saka mūsu mīts par vīrieti mednieku un sievieti pavarda kūrēju. Par nemitīgo iešanu medībās nemaz nerunāsim, jo vairākumā pirmslauksaimniecības sabiedrību pārtikas lielāko daļu sagādā augu vākšana un medījums ir tikai kā tāda patīkama vai nepieciešama piedeva. Galveno pārtikas daļu medījums var veidot tikai tur, kur nav augu, piemēram, eskimosu sabiedrībā. Bet tur, kur ir gan medījumi, gan augi, bieži vien sievietes augus savāc vairāk un sagādā arī vairāk pārtikas nekā vīrieši. Mednieku un augu vācēju sabiedrībā vīrietis aiziet medīt, trīs dienas medī, atnāk atpakaļ ar kādu medījumu vai arī bez tā. Ideja par tradicionālo un mūžīgo vīrieti pelnītāju ir mīts, kurā mēs projicējam savus sapņus.

Ja mums būtu bijusi mērena un stabila līdztiesība daudzu gadu garumā, sitiens krīzes dēļ vīriešiem nebūtu tik liels, jo viņi spētu samierināties, ka sieviete var būt pelnītāja un nodrošināt ģimeni, un tas būtu tikai normāli, pieņemami. Latvijā gan tas pagaidām nav sagaidāms. Pajautājiet cilvēkiem uz ielas, kam ģimenē jāpelna, atbilde būs – vīriešiem. Lūk, tieši tāpēc arī vīrieši cietīs vairāk. Arī iepriekšējos lielos kritumus sievietes pārdzīvojušas labāk.
   
Bet vai ekonomiskās grūtības nemainīs mūsu paradumus, kas atbalstīs varbūt mazliet aizmirstas vērtības? Piemēram, nevakariņot restorānā, bet visai ģimenei vienkopus mājās ēst pašu gatavotu maltīti?
Protams, mēs vairāk izvērtējam, kam naudu tērēt un kur to nedarīt. Bet tā ir vairāk kopēja modes tendence, kas jau pirms vairākiem gadiem parādījās Skandināvijas valstīs un nāca ar saukli „šķiest naudu nav stilīgi”. Šodien ir stilīgi braukt ar vecu padomju laika velosipēdu, nevis ekskluzīvu automašīnu, iepirkties tirgū un pārtiku nest groziņā. Arī gatavošana mājās ir modes tendence, par ko man skandināvu kolēģi stāstīja jau pirms pāris gadiem. Cilvēki ne tikai paši gatavo vakariņas un aicina draugus, bet arī paši pat gatavo izejvielas, piemēram, makaronus vai kafiju.