espati.lv

Osho - pašpalīdzības grāmatu spēks

Osho - paš-palīdzības grāmatu spēks

Autors: Agrita, espati.lv
Foto: shutterstock.com
2008. gada 3. novembris

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Laikmetā, kad katra sevi cienoša augstākās sabiedrības dāma bez villas Jūrmalā, Bentlija un mazā sunīša lepojas arī  ar savu psihoterapeitu, saprotam:  ir pienācis laiks, kad ar miesas veldzēšanu (SPA procedūrām, nagu, ragu un matu pieaudzēšanas) vairs nepietiks – mūsdienu samaitātā pasaule tā vien brēc arī pēc prāta sakārtošanas. Un patiešām, kura no mums var paceltu galvu teikt: „Jā, esmu pavisam normāla un man problēmu nav, ar visu tieku galā!”?

Tām, kuras nevar atļauties maksāt par savu problēmu uzticēšanu sertificētam padomdevējam, tiek piedāvātas tā sauktās self-help jeb pašpalīdzības grāmatas.  Ielūkojoties grāmatnīcu plauktos, redzam, ka šīm grāmatām atvēlēta krietna vien vietiņa, un par nieka pieciem līdz desmit latiem tās mums sola visu – mainīt attieksmi, celt pašapziņu un nogalināt kompleksus, atrast savu dzīves mērķi, kāpt pa karjeras kāpnēm galvu reibinošos augstumos, sagādāt sev dzīvesdraugu un visbeidzot, kāds autors sola, ka viņa grāmata būs pēdējā no visām, kas reiz jums būs jālasa, jo gluži vienkārši – jūsu dzīve būs tik perfekta, ka tās vairs nebūs vajadzīgas.

Šāda izvēle šķiet pietiekami intriģējoša, tāpēc kādu dienu, ziņkāres dzīta, nolemju ielūkoties brīnumus sološajos plauktos kādā grāmatnīcā. Urda vēlme noskaidrot – vai tiešām tik vienkārši iespējams mainīt dzīvi? Varbūt  šīs grāmatas ir kārtējais modes kliedziens, kam nav nekādas saistības ar realitāti?

Grāmatu virsraksti patiešām ir iespaidīgi: tie sola mani pārvērst par labu sievu, par seksa dievieti, populārāko meiteni darbavietā, labāko draudzeni, un vēl, un vēl... Fantastiski! Atliek vien izvēlēties.


Osho un mūžīgā svētlaime

Skatiens atduras pie jaukām melnām grāmatiņām mīkstos vākos – Osho.  Osho ir šībrīža pats populārākais skolotājs –  viņa vārdu zina gan jaunās, gan arī pusmūža sievietes, kuras šo to no augstākminētā prasmju saraksta jau sasniegušas.  Osho veldzējot, tā runā. Indijas izcelsmes garīgais skolotājs, filosofijas profesors, mistiķis, pamatojoties uz Budas mācību un meditāciju, māca, kā atraisīt iekšējos spēkus, kā būt sev pašam, kā atrast iekšēju līdzsvaru un laimi, kā mīlēt sevi un citus, utt.

Izvēlos grāmatiņu ar nosaukumu Prieks – tā sola palīdzēt atrast prieku sevī, atraisīt iekšējo laimi un pilnībā mainīt dzīves uztveri. „Lai notiek!”, saku sev: „Galu galā, vairāk prieka par ļaunu nenāks.”

Autors sāk ar galveno  grāmatas uzstādījumu– nodalot, kas ir apmierinājums, kas prieks, kas – laime, un  kas – svētlaime. Apmierinājums no šiem – pats sliktākais, savukārt  svētlaime – tas, kas mums būtu jāsasniedz, ja paklausītu skolotāja padomam.

Apmierinājums rodoties apkārtējo apstākļu ietekmē, tātad, ēšana, nauda, sekss, utt., un viss, kas mums sniedz fizisku apmierinājumu, autoraprāt, ir zemisks. Apmierinājums traucē mums saskatīt patiesās vērtības un sasniegt solīto svētlaimi.  Svētlaime – tas, lūk, ir stāvoklis, ko varam sasniegt, pilnībā atbrīvojoties no apmierinājumiem, atbrīvojoties no ego un satiekot gaismu sevī. Ik pa laikam grāmatā lasāmi daži stāsti ar morāli, un jauki aforismi, kas liek aizdomāties.

Taču, jo tālāk, jo didaktiskie norādījumi par  mistiskās laimes un svētlaimes izjušanu un atteikšanos no apmierinājuma sāk nedaudz kaitināt.  Neba nu cilvēks, kurš bez ēšanas, dzīvesvietas un kaut nedaudz drošības sajūtas nespētu eksistēt, tagad aizmirsīs savas pamatvajadzības, lai triektos pēc svētlaimes! Lai arī grāmatas koncepcija ir gana vilinoša un sola atbildēt uz vairākiem jautājumiem, piemēram, kā pārdzīvot ciešanas, kā būt sev pašam, kā cīnīties ar vientulību, mani tas nebūt nepārliecina.

Varbūt  pie tā vainīgs cits autors, kura skatījumu esmu atklājusi jau sen pirms Osho? A. Maslovs ar savu slaveno vajadzību piramīdu, kurā cilvēku vajadzības iedalītas piecās grupās, proti, pirmkārt cilvēkam jāapmierina pašas pamata vajadzības – tās, bez kurām viņš gluži vienkārši nespēj eksistēt (ēdiens, miegs, jumts virs galvas, siltums un jā, arī sekss). Un tikai tad, kad šīs vajadzības ir apmierinātas, cilvēks var sākt domāt par drošību. Tikai pēc tam, kad cilvēks ir ne tikai paēdis, bet arī drošībā, viņš var sākt domāt par mīlestību un piederību. Savukārt pašapliecināšanās, sevis attīstīšana ir piramīdas smailē – tikai tad, kad ir apmierinātas visas pārējās vajadzības.

Tāpēc, par kādu svētlaimi varam runāt, ja tu iepriekšējās četras naktis neesi gulējusi vairāk par trim stundām, ja nezini, vai ekonomiskās krīzes dēļ nezaudēsi darbu, un tev nav ne jausmas, kā palaidīsi bērnu skolā? Kāpēc lai cilvēks atteiktos no Osho nopeltā apmierinājuma, kas principā ir mūsu dzīves un dzīvības pamats?


Pašapziņa un veiksmīga dzīve  jeb  citi autori

Nolemju nepadoties un jau nākamajā dienā dodos uz bibliotēku. Varbūt vienkārši neesmu gatava pašam Osho, tāpēc sākšu ar mazumiņu. Virsraksti, kas mani šoreiz uzrunā – Dzīves māksla un veselīga pašapziņa, Mīlēsim sevi. Īpaši aicinošs – 100 soļi līdz laimei. Katrs no šo grāmatu autoriem apgalvo, ka dzīve pēc viņu grāmatas izlasīšanas patiešām kļūs savādāka. Iedvesmota ķeros klāt pirmajam.

Fionas Haroldas Dzīves māksla un veselīga pašapziņa raisa uzticību. Grāmatas sākumā lasāmi ieteikumi tās saturu neuztvert vieglprātīgi. Ja vien tiks sekots publicētajiem ieteikumiem, ar autores gādību drīz vien izveidosies izsapņotā dzīve. Ja nav patiesas apņemšanās, nebūs arī rezultātu. Sākot šo grāmatu lasīt, pat jāparaksta improvizēts sadarbības līgums, kur jāapliecina sava gatavība katru dienu vismaz pusstundu nopietni strādāt ar grāmatu, izpildīt autores norādes pat tad, ja ir grūti un apspiest neticību sev.

Atzīšos, veids, kādā šī pašpalīdzība tiek pasniegta, liek noticēt. Ar entuziasmu ķeros klāt pirmajiem uzdevumiem. Ar laiku gan sāku pārkāpt parakstītā līguma prasības un grāmatai pieķeros aizvien retāk, jo nepamet sajūta, ka nodarbojos ar pilnīgām muļķībām.

Vēl nesen populārās dziednieces Luīzes Heijas darbos tiek solīts palīdzēt iegūt ne tikai dvēselisku laimi, bet arī tīri ķermenisku veselību (jo šīs lietas ir neatraujami saistītas) . Viņas pieeja ir vienkārša – grāmata sastāv no maziem apgalvojumiem, kas meditācijas ceļā jāizlaiž sev cauri, tādā veidā sekmējot savu garīgo attīstību. Apgalvojumi ir visdažādākie – gan attiecināmi uz sevi, gan uz citiem, gan uz visumu. Grāmatas beigās atrodams saraksts ar teju visām pazīstamajām slimībām un to emocionālajiem cēloņiem. Turpat lasāmi arī padomi, kā visas šīs slimības var dziedēt – atliek vien  vairākas reizes no sirds noskaitīt es mīlu savas smadzenes vai es mīlu savus dzimumorgānus mantru un attiecīgā ķermeņa daļa būs jau ceļā uz atveseļošanos. Vēl maza numeroloģijas ābece nobeigumam un lasītājs ir principā dziedēts.

Jozefa Kiršnera bestselleru 100 soļi līdz laimei jau pat vairs nesāku lasīt. Jau no pirmajām lappusēm redzams, ka šis ir kārtējais domā šitā, nedomā šitā un būsi dziedēts.


Ko par to saka profesionāļi?

Sapratusi, ka jebkura no manām iecerēm veikt prāta atveseļošanu agrāk vai vēlāk  ir cietusi neveiksmi,  dodos noskaidrot, ko par šāda veida pašterapiju domā profesionāļi.

Kā izrādās, viņu attieksme nav tik negatīva, kā es biju iedomājusies. Vairāki praktizējoši psihologi un psihoterapeiti uzskata, ka pašpalīdzības grāmatas var dot impulsu un veicināt sapratni, ka kaut kas ar sevi būtu jādara. Interese par šādām grāmatām jau norāda uz to, ka cilvēks ir atzinis to, ka viņam ir problēma, ko jārisina.

Psihoterapeite Ruta Lūciņa: „Tas, ka šīs grāmatas lasa, ir pozitīvi. Ir viegli strādāt ar motivētu cilvēku, kuram ir vēlme kaut ko mainīt.” Ārste pat atceras gadījumu, kad kāds pacients, atnākot uz konsultāciju, pirms tam ar šādas literatūras palīdzību jau bija atradis un sapratis, kur rodas viņa problēma, tādējādi atvieglojot terapiju.

Tomēr jāatceras, ka neviena grāmata nevar aizstāt cilvēku – neveidojas dialogs, kas būtu iespējams terapijas laikā. Šīs grāmatas var palīdzēt kā informācijas avots, taču tās nekad neaizstās speciālista palīdzību. Ruta Lūciņa uzsver, ka ar zināšanu vai atklāsmi būs par maz. Pilnībā sevi mainīt tas nepalīdzēs – lai tas notiktu, cilvēkam ir jāiegulda milzīgs darbs, nereti pat vairāki gadi psihoterapijā, lai kardināli mainītos uztvere. Psihoanalītiķis Voldemārs Švarcs papildina kolēģes sacīto: „Daudzas lietas nenotiek apziņas līmenī. Ja pietiktu vien ar informāciju, ko cilvēks dara nepareizi, psihoterapeiti nebūtu vajadzīgi.”

Būtiski ir jebkuru jaunu informāciju pārrunāt. „Darbošanās vienatnē var nedot vēlamo efektu, jo cilvēki skatās uz lietām pēc savām uztveres un domāšanas shēmām, caur savu redzējumu. Un, ja nav ar ko grāmatā lasīto pārrunāt, cilvēks uztvers tikai to, ko saprot un, iespējams, neieraudzīs to, ko vajadzētu”, stāsta psiholoģe Liāna Deklava.

Liāna Deklava norāda arī uz to, ka katrs cilvēks ir individuāls, ar savu pieredzi un savu uztveri, tāpēc nevar būt universāli risinājumi – kas derēs vienam, pilnībā var nederēt otram.  Nav tādas grāmatas, kas darīs brīnumus – tā var tikai sniegt kārtējo vilšanos.


Skarbā patiesība
Lai kā arī būtu – nekas ar karoti mutē ieliets netiks. Lai ko solītu virsraksti, burvestību nav. Un nebūs tā, ka izlasot vienu vai piecas grāmatas, dzīve kļūs lieliska un skaista.
Ir labi, ja apzināmies savas problēmas. Noteikti par ļaun nenāk palasīt kādu grāmatu un iegūt informāciju, kā problēma varētu tikt risināta. Un nav slikti paturēt prātā pāris labu atziņu.

Skaidrs ir viens – uztveres un dzīves mainīšana nenotiek vienā dienā, vēl vairāk – tas prasa ļoti daudz darīt un ieguldīt pašam.  Gluži kā ar fiziskajiem vingrinājumiem – varam tos darīt mājās pašas. Ja nezinām kā to dara, varam noalgot profesionālu treneri, taču arī tad – ja pašas tās presītes netaisīsim, nekāda rezultāta arī nebūs. Tāpat arī ar pašpalīdzību un psihoterapiju – grāmatas mēs izlasīsim, ka viss ir iespējams; psihoterapeits mums palīdzēs meklēt īsto ceļu, taču galvenās lietas būs jāizdara pašai. Un tas nebūt nav viegli.

Saistītie raksti

Psihologs, psihoterapeits, psihiatrs – kas viņi tādi ir?

Kādēļ mums neizdodas

SOCIONIKA - zinātne, kas atklāj cilvēku attiecību noslēpumus



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

stirna, 2008. gada 3. novembris, 09:46

Man katru dienu pie kreisās rokas "mētājās" OSHO grāmata "Brīvība-drosme būt sev pašam", šo pašu Osho pirms kāda laika uzdāvināju kādam draugam! (Piedod,draugs,ja Tev šī grāmata nelasās :)) ) Kāpēc pavilkos? dzirdēju nostāstus,ka Osho ir baigais "zvērs" un,ka viņa grāmatas ir īsts brīnums! izlasīju pāris citātus un man likās, ka tas ir tas, ko man vajag, jo biju nolēmusi,ka kkas dzīvē jāmaina.Man to vajadzēja lai es saprastu,ka tas NAV priekš manis! Osho jau nu laikam tiešām NAV priekš manis! pirmās dienas Es šo grāmatu lasīju kur pagadās - mašīnā tramvajā, pat darbā p-dienu laikā! Bet zin? kkā nelasijās, nespēju iedzilināties un uzķert domu!Tas viss bija par daudz manam stiprajam garam!Man likās, ka ar grāmatas palīdzību mani mēģina pārvērst par dārzeni! Neizplūdīšu, jo par šo gramatu varētu pateikt daudz, bet tas ko es gribēju pateikt ar šo visu skricelējumu ir tas, ka mums NEVAJAG gudras grāmatas!!! Mums VAJAG LABUS DRAUGUS! Saprotošus, pretīmnākošus, izpalīdzīgus un smaidīgus! Jo ĪSTS draugs būs pats labākais psihoterapeits un atbalsts sevis atrašanai! jāstrādā pašam ar sevi, nevis ar grāmatām! :) Priekā!

Ziņot par nekorektu komentāru
spiiganinja, 2008. gada 3. novembris, 21:56

Pilnīgi piekrītu stirnai par draugiem, turklāt nesen lasīju kāda, šķiet, psihologa ieteikumu, ja nav gana daudz finanšu, lai atļautos apmeklēt spaciālistu, biežāk tikties ar draugiem, komunicēt ar cilvēkiem vispār, jo galvenais taču ir paskatīties uz visu no malas, mēģināt analizēt no dažādām pusēm.

Ziņot par nekorektu komentāru
Mia, 2008. gada 6. novembris, 15:17

Lasot tieši OSHO brīvību man pāris eizes gribējās to grāmatu mest pa gaisu. Un tad es sāku domāt, kas tieši it tas, kas mani tik ļoti sadusmo. Un viss ir pavisam vienkārši - patiesība. Jā grāmata ir grūti lasāma, un jā, OSHO ir ļoti kategorisks. Tomēr tās lietas par kurām viņš runā ir patiesas, un grūti man to bija atzīt, galvenokārt sev pašai, jo grāmatā paustās atziņas spēcīgi grāva manus uzskatus, principus pēc kuriem tiku audzināta un sabiedrībā plaši vladošās \"patiesības\". Tas gan nenozīmē, ka visu tur rakstīto es tā arī pieņēmu un tagad roku uz sirds leikot teikšu, ka savu dzīvi dzīvošu vadoties pēc tur rakstītā, bet neloiegt gan nevaru, ka šīs grāmatas izlasīšana mani ir bagātinājusi. Jo izlasīt var 1000 patiesībs un nevienu no tām nepieņemt par savējo, bet izmantot tās visas, lai veidotu savu neatkārtojamo skatu uz dzīvi. Nu un par draugiem runājot, nedomāju, ka ir godīgi izmantot sev tuvus cilvēkus lai lāpītu sevi. Es nenoliedzu draugu nepieciešamību un izrunāšanas vērtību, bet tomēr uzskatu, ka cilvēkam pirmkārti ir jāstrādā pašam ar sevi unsevi jāspēj sakārtot. Un nav svarīgi vai tas tiek darīts lasot pašpalīdzības grāmatas, pasakas, krāsojot mantras, zīmējot smiltīs vai vēršoties pie speciālista. Draugu atbalsts ir svarīgs, bet jāatceras arī tas, ka draugi pirmkārt ir cilvēki un arī viņiem ir savi ups un ai. Un ir ļoti grūti draudzēties ar kādu, kas nemitīgi gaužas un nespēj sakārtot savu dzīvi. Sanāk tā pat kā ar atkarīgajiem, cilvēkam pašam ir jādara viss lai cīnītos ar savu problēmu un ir labi, ja līdzās ir labi draugi, kas viņu atbalsta.

Ziņot par nekorektu komentāru
es (viesis), 2012. gada 14. maijs, 10:26

ošo parāda ieskatu kā mainīties pa visam un veikt iekšējo transformāciju nevis kā mainīt sīkas problēmiņas. par to apmierināšanu tu esi pavisam nepareizi sapratusi tas viss nav jāuztver burtiski un pamēģiini pameditēt un tad pasaki kvēlreiz ko tu domā par osho grāmatām!

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2012. gada 19. septembris, 17:11

Osho grāmatas palīdz pilnveidoties un izprast sevi

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna