espati.lv
Meklēt
Karaliskais improvizācijas teātris

Karaliskais improvizā-cijas teātris

Autors: Marta Kukarane, espati.lv
Foto: KIT
2009 gada 10.maijs

>   Izdrukāt
>   Nosūtīt
Jānis Skutelis, Andris Rupais, Varis Klausītājs, Ģirts Runātājs – tie ir četri varen radoši, interesanti un humora pilni vīri, kuru vārdi asociējas ar vienu tikpat radoši interesantu formējumu, ko sauc par Karalisko improvizācijas teātri (KIT).  Pavisam nesen skatītājiem bija iespēja apmeklēt KIT pat Arēna Rīga telpās, bet ierastā pulcēšanās vieta ir pirmdienās, kinoteātrī K Suns. Uz sarunu par improvizācijas teātri, tā dalībniekiem un skatītājiem espati.lv aicināja KIT dalībnieku Jāni Skuteli.

No kurienes pie mums vispār atceļojis improvizācijas teātris?

Vispār tas radies ļoti sen, bet, ja runājam par Latviju, tad nesen. Pirms pāris gadiem mēs svinējām desmit gadus teātra sportam, kas arī ir improvizācijas teātra pirmsākums. Atceros, ka Austra Kacena, Rolands Zagorskis un vēl daži cilvēki bija kaut kur bijuši vai kaut ko redzējuši, un tā tas ar viņu palīdzību te ieceļoja. Tad vēl bija viens zviedru onkulis, kurš Jaunajā Rīgas teatrī aktieriem pasniedza kaut kādas nodarbības, un līdz ar to tā lieta lēnām sašūpojās. Bet teātra sports un improvizācijas teātris Hamlets bija tie, no kurienes improvizācija aizsākās tieši Latvijā. Tas, ko darām mēs, jau ir turpinājums tam, kas jau bija labi sācies.


Jānis Skutelis


KIT Latvijā nav vienīgais improvizācijas teātris, un ar vienu no tiem jums pat ir kopīgs dalībnieks – Varis Klausītājs. Vai tad konkurence nepastāv?

Konkurence pastāv vienmēr. Konkurence ir labā ziņa, it sevišķi šajā žanrā. Varis katrā vietā pilda kādu savu funkciju, kāpēc viņš to nevarētu darīt? Un konkurence jau nav nekāds naids. Katra no tām izrādēm ir citādāka. Mūsu izrādes izklaides izpratnes ziņā ir– nebaidīšos šī vārda – komerciālākas. Ja būtu ļoti daudz improvizatoru, kurus varētu paņemt un likt uzreiz spēlēt, mēs tiešām tā arī darītu. Nē, ne jau tā, ka neņemtu spēlēt Vari, jo viņš ir lielisks. Bet to improvizatoru nav daudz.

Pastāv uzskats, ka profesionāli aktieri nebūt nav tie labākie improvizētāji. Arī jūs neviens neesat aktieri.
Ja runājam par Latviju, tad tā ir pilnīga taisnība. Es nesaku, ka viņi (aktieri) to nevarētu, bet to lietu vajag kaut kādā dīvainā veidā gribēt. Un vēl – pieradumam ir milzīgs spēks, un Kultūras akadēmijai ir šis milzīgais spēks. Ja cilvēks visu mūžu ir apzināti gājis uz to, ka viņam jāanalizē tēls psiholoģiski un visādi citādi, tad pēkšņi sākt stāstīt, ka šeit tas viss kā reiz nedarbojas, ir baigi grūti.


Ģirts Runātājs

Kā kopā sanācāt jūs – KIT komanda?
Vari es jau ļoti labi pazinu, savukārt Varis ieteicās, ka ir tāds čalis Ģirts, ko viņš kaut kur kaut kad ir redzējis. Mēs viņu pat uzaicinājām vienu izrādi noskatīties, jo pirms tam vēl bijām citā sastāvā un meklējumos. Vēlāk izkristalizējās tieši šis sastāvs un dalībnieku skaits, kas Latvijai, manuprāt, ir lieliski piemērots formāts. Tas notika ļoti pakāpeniski. Bet, kā jau teicu, Latvijā vispār ir ļoti maz improvizatoru.

Tas ir dabas dots talants vai arī to visu var laika gaitā iemācīties?
Kā jebkurā lietā, ko dari, kaut kādā mērā jābūt iesaistītai dabai, bet visu pārējo var uztrenēt. Tāpēc jau ir domāti mēģinājumi. Improvizācijas teātris – tas tā dīvaini izklausās, ja jau improvizē, tad ko tur mēģināt? Bet tieši tur jau arī tas viss attīstās, jo es domāju, ka par improvizatoru var kļūt jebkurš, kam ir kāda saistība ar skatuvi. Ir bijuši jautājumi par sievietēm – kāpēc pie mums nespēlē sievietes, bet ar viņām ir mazliet grūtāk. Tas nav jautājums par sievietēm, šajā gadījumā tas ir jautājums par latvietēm. Esmu ar sievietēm strādājis arī citur, bet tur sieviete ir cilvēks, aktieris. Pie mums sievietēm ir daudz visādas lietas, kas raksturīgas tikai latviešu sievietēm. Viņām ļoti grūti tikt galā ar to, kā viņas uz skatuves izskatās. Bet tas neder. Ja tev ir jābūt cūkai vai ēzelim, tad ir lieki tam klāt vēl domāt, kā es kā cūka vai ēzelis labāk izskatīšos. Bieži vien tas ēzelis  pat seksīgi iet, un zālē sēdošajam vīrietim tas varbūt traucē uztvert īsto vēstījumu. Priekš kam ēzelim būt seksīgam? Viņam tādam nav jābūt. Ir jau arī tā, ka daudzas lietas pazūd, jo nav tās sievietes.


Andris Rupais

Jūs taču aicināt arī viesus, varbūt uzaiciniet sievieti?
Jā, mums jau ir paredzēts tā darīt. Esam uzaicinājuši vienu meiteni un tagad notiek arī mēģinājumi. Bet galu galā ir klasiskais Monty Python piemērs, kur viņi sievietes neiesaistīja, tās pildīja tikai kaut kādas mazas funkcijas – tēloja kalpones, lai kaut kā izkrāsotu šo pasākumu. Bet pavisam bez sievietēm viņi tomēr neiztika.

Jūsu komandā ir izteikts līderis?
Uz šādu jautājumu man būs ļoti grūti atbildēt, jo improvizācijas teātris ir būvēts uz citiem principiem, tas ir komandas darbs. Piemēram, ja es izskatos labāks vai interesantāks, tad tas nozīmē, ka mani skatuves kolēģi ir izdarījuši tā, lai es tāds izskatītos. Tad paldies par to jāsaka tieši viņiem. Par mums pēc Arēnas izrādes kāda jauka sieviete, teātra kritiķe, bija uzrakstījusi “lielisku” recenziju par to, kas mums sanāk un nesanāk. Un man, ar vieglu skatu izlasot, bija skaidrs, ka cilvēks maz ko par šo lietu vispār zina. Piemēram, mūsu izrādē Arēnā piedalījās arī Intars Busulis, par kuru tika rakstīts, ka viņš bijis krietni vien asprātīgāks un smieklīgāks par pašiem improvizatoriem, lai gan Intars piedalījās pāris skečos, bet pārējo daļu vienkārši uz skatuves sēdēja. Ja mēs viņam likām visu to laiku izskatīties lieliskam, tad tas ir kolosāli. Tas nozīmē, ka savu darbu izdarījām. Kaut gan Intars, protams pats par sevi ir ļoti apdāvināts un viens no tiem, kuriem daba devusi talatu būt uz skatuves. No viņa noteikti sanāktu ļoti labs improvizators.

Vai ir iespējams, ka izrāde vienkārši neizdodas?
Teorētiski, protams, var kaut kas arī nesanākt, bet mūsu uzdevums ir tāds, lai tā nenotiktu. Katra izrāde drīkst būt drusciņ drusciņ labāka nekā iepriekšējā, bet nekādā gadījumā drusciņ drusciņ sliktāka. Šis princips taču ir svarīgs arī citās sfērās. Piemēram, ja labs pavārs improvizē - taisa ēdienu uz savu galvu, padauzās ar garšvielām, tas nekādā gadījumā neattaisnos to, ja tas ēdiens būs negaršīgs un neēdams. Labs improvizators nedrīkst teikt: ”Sorry, nesanāca. Es taču improvizēju”. Tāpēc es jūtos glaimots, ja mūs salīdzina ar Comedy Club (ko bija darījusi arī cienījamā kritiķe), kas ir spēcīga apvienība. Krievi arī jokus uztver nopietnāk. Tāpēc šis salīdzinājums ir liela uzslava, jo Comedy Club ir pilnībā iestudēts skeču šovs ar tādām pērlēm, kuras es nedomāju, ka mums pašlaik būtu pa spēkam, bet mēs esam improvizācijas teātris.


Varis Klausītājs


Kā ir tad, ja nav bijusi sevišķi laba diena - nozagts ritenis, sasista kāja? Vai tas ietekmē izrādi? Jums taču jābūt pozitīviem.

Redzi, improvizācijas teātris ir citāds teātris, un ir lietas, kas ir tādas pašas kā visur. Ir kaut kādi noteikumi, pēc kuriem vadīties, un to visu trenē mēģinājumos. Nevienam neinteresē, kas tavā privātajā dzīvē nogājis greizi. Tev jāiemācās ar to tikt galā vai arī nav jānāk vispār. Skatuve nav vieta, kur risināt savas problēmas. Ja tas tomēr kaut ko kaut kā ietekmē, es to šajā gadījumā sauktu par neprofesionalitāti.

Kāpēc esat izvēlējušies sev tik majestātisku nosaukumu – karaliskais?
Jā, mēs esam karaliskais teātris, bet svarīgi zināt, par ko tas ir teikts. Visā šajā stāstā tas karaliskais ir skatītājs. Viņam vienkārši ir jānāk un jāskatās. Un viņam ir tā karaliskā privilēģija ieteikt, mainīt, pavirzīt notikumu gaitu un piedalīties, ja ir tāda vēlēšanās. Bet var tikai sēdēt un klusēt. Skatītājam ir izvēlēs iespēja, līdz ar to tai sajūtai vajadzētu būt karaliskai.


Iegūsti biļetes uz Jāņa Skuteļa stāvizrādi "Mhmm"!



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com
> Komentēt

sisi (viesis), 2009 gada 11.maijs, 22:42

Skutelis taču tagad nodzinis ūsas! :D

Ziņot par nekorektu komentāru



kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna