Veģetatīvā distonija – vai mūsu gadsimta slimība?

Veģetatīvā distonija, saukta arī par veģetatīvo disfunkciju, kuras galvenie simptomi ir neaprakstāmas bailes no kaut kā nezināma, panikas lēkmes, karstuma un aukstuma viļņi, galvas reiboņi, nogurums, sirdsdarbības traucējumi... Kas tā ir un kā to atpazīt? Kā ar šo slimību cīnīties?
   
Kā skaidro psiholoģe Vineta Broka: „Veģetatīvā distonija visbiežāk novērota cilvēkiem, kuriem ir garīgs darbs. Šī slimība rodas no pārlieku lielas smadzeņu piepūles, stresa, vai, īsāk sakot, veģetatīvās nervu sistēmas pārslodzes dēļ. Bieži vien šo slimību sākotnēji diagnozticē kā depresiju, taču, kad šie simptomi atkārtojas atkal un atkal, deviņos no desmit gadījumiem ir skaidrs, ka tā ir veģetatīvā distonija.” Par savu veselību cilvēks bieži vien sāk piedomāt tikai tad, kad rodas kādas problēmas, taču kā zināms, par to parūpēties vajadzētu arī ikdienā. „No veģetatīvās distonijas ir vieglāk izvairīties, nekā to pilnībā izārstēt, tāpēc ikvienam laikus vajadzētu piedomāt par nepārslogotu darba dienu, par pietiekamu un galvenais kvalitatīvu atpūtu, pastaigām svaigā gaisā. Lai arī cik aizņemti mēs esam savās ikdienas gaitās, tomēr pēc iespējas vajadzētu ievērot pareizu dienas režīmu – nestrādāt pa naktīm, izgulēties vismaz 7 - 8 stundas un vismaz laiku pa laikam ievērot to, ka organismam vissvarīgākais miegs ir laika posmā no 22:00 – 24:00”, pamāca psiholoģe.

Kādā veidā veģetatīvā distonija liek sevi manīt?
  
Tieši tāpat kā pats cilvēks, arī organisma sistēmas katra reaģē citādāk. Veģetatīvā distonija par sevi var likt manīt visneparastākajos veidos un dažādās variācijās. „Visizplatītākā ir kardiālā tipa veģetatīvā distonija – paātrināta sirdsdarbība, reizēm sāpes sirds apvidū. Tas cilvēkam liek satraukties, izsaucot panikas lēkmes. Veģetatīvai distonijai līdzīgas sūdzības var būt arī gadījumā, kad ir pastiprināta vairogdziedzera darbība. Šādā gadījumā arī parādās trauksme, kam ir gan objektīvas, gan subjektīvas izpausmes, līdz ar to ievirzot vairogdziedzera darbību normas robežās, sūdzības mazinās”, skaidro Vineta Broka.
Šai slimībai ir ļoti daudz un dažādi izpausmes veidi – asinsspiediena svārstības, sāpes krūškurvja kreisajā pusē, pat sirds aritmija, elpas trūkums, paātrināta elpošana, apgrūtināta ieelpa, paaugstināta sviedru izdalīšanās, drebuļi, aukstuma, karstuma viļņi, caureja vai aizcietējums, galvas reiboņi vai pat ģīboņi, palielināta urinēšana, nieze un sāpes ģenitāliju apvidū, darba spēju intensitātes samazināšanās, trauksmes sajūtas, iekšējo sajūtu sasprindzinājums, apātisks garastāvoklis, miega traucējumi, raudulīgums.
     Ja aiziesi pie ārsta ar līdzīgām sūdzībām, izmeklēšanu veiks – visticamāk nosūtīs arī uz analīzēm, bet ja nekas objektīvi neuzrādīsies, iespējams, diagnoze būs tieši veģetatīvā distonija.

Anete, 26 gadi, dalās pieredzē
 
Ar veģetatīvo distoniju cīnos jau 3 gadus. Tās iemesls bija pareiza dienas režīma neievērošana – dienas un nakts režīma samainīšana vietām, un tā tas bija apmēram divus gadus, līdz organismam apnika ar mani cīnīties, un es sāku justies slikti. Vājums, sirds skrien kā negudra, karstuma viļņi un dullums galvā, nepārspīlējot, vienā mirklī šķita, ka pēdējā stundiņa klāt, izsaucu ātro palīdzību. Kad ārsts, mani izmeklējot, neatbildēja ne uz vienu jautājumu, un vienīgos vārdus izrunāja, jautājot māsiņai pēc man nesaprotamiem zāļu nosaukumiem, manas bailes auga augumā. Pēc pāris injekcijām sāku justies labāk, sapratu, ka uz slimnīcu braukt nevajadzēs, arī ārsts sāka sarunāties ar mani. Izrādījās, ka augšējais asinsspiediens paaugstinājies līdz 220 (par normālu tiek uzskatīts rādījums 120). Ārsts teica, ka man ir jāievēro miera režīms, jāguļ, jāatpūšas, taču vairāk neko nepaskaidroja.
Pēc tam ik pa laikam mocījos bailēs un trauksmēs, uzmācās panikas lēkmes, nesapratu, kas ar mani notiek. Vairākas reizes devos pie sava ģimenes ārsta, pārbaudīju sirdi un vairogdziedzera darbību – par laimi viss kārtībā. Man tika izrakstīti trankvilizatori, citas nomierinošas zāles, veiktas analīzes, līdz rezultātā tika uzstādīta diagnoze – veģetatīvā distonija.
Pēc laika aizgāju pie homeopātes, kura man paskaidroja, kas ir veģetatīvā distonija, no kā tā rodas, kā ar to mēģināt cīnīties. Ieteica man nelietot zāles, tā vietā deva man dabiskus līdzekļus, ar kuriem ārstēties – pašai bija jātaisa un jādzer ārstnieciskais kvass, jālieto māllēpju tēja, propoliss un citas dabīgas vielas. Nu jau apmēram gadu man ir sadarbība ar psihologu, tas palīdz - vismaz galvu ir iespējams sakārtot, sākt domāt citādāk. Ārsts man reiz teica: „Iemācies ar to sadzīvot! Tas nav ārstējams!”, bet vai tiešām visu dzīvi dzīvošu ar bailēm iziet uz ielas un satikties ar cilvēkiem, lai kaut kur pa ceļam neuznāk kāda lēkme un es vienkārši nenokrītu? Cits teiks: „Kas gan tur liels, ko Tu vari izdomāt?”, taču cik sarežģīti un sasodīti apgrūtinoši tas ir, saprot tikai cilvēks, kas pats uz savas ādas ir izbaudījis, ko nozīmē veģetatīvā distonija.

Ar sevi ir jāstrādā.

Lai varētu sev palīdzēt tikt galā ar šīs slimības radīto baiļu sajūtu, trauksmi un nemieru, jārēķinās ar nerimstošu darbu ar sevi. Ja nepieciešams, jāuzsāk apmeklēt psihoterapeitu, psihologu. Ir jāmēģina atņemt „bailēm spēku”, lai arī cik varbūt neiespējami tas reizēm šķiet. Ir dažas lietas, kuras speciālisti iesaka mēģināt, piemēram: neizvairīties no noteiktām vietām, kur kādreiz palicis slikti, kur sākusies panikas lēkme. Vēl vajadzētu mēģināt visu laiku nedomāt par savu pašsajūtu, atrast kādu domas novirzošu nodarbi, lai nav visu laiku jāanalizē, kādas sajūtas ir šobrīd, kādas pēc minūtes. Svarīgi ir arī atcerēties, ka uz sevi var paļauties vairāk kā uz jebkuru citu, arī brīžos, kad šķiet, ka tas nemaz nav iespējams, tāpēc nedrīkst pielāgoties trauksmēm, bet ar tām jācīnās – domājot pozitīvi.

Svarīga ir informācija.

Informētība par veģetatīvās nervu sistēmas traucējumiem palīdz cilvēkam saprast, kas ar viņu notiek, un mazināt spriedzi, jo nekas nevar būt grūtāks kā neziņa vai ļaunas priekšnojautas. Informāciju var sniegt ģimenes ārsts vai jebkurš cits atbilstošs speciālists - psihiatrs, psihoterapeits. Informētība ļauj saprast, ka simptomus rada veģetatīvā nervu sistēma, nevis somatiska saslimšana, tātad nav iespējams piemēram „nomirt, piedzīvot infarktu vai insultu, no tā nevar sajukt prātā”.
Psiholoģe Vineta Broka skaidro: „Ja organisms šādi reaģē, tas nozīmē, ka tas tev rāda, ka kaut ko tu dari nepareizi, tas signalizē, ka tev ir jāpiebremzē, jāievero mierīgāks režīms, jo nepārtraukta atrašanās vāveres ritenī tev nav piemērota. Atpūties! Ja tevi nomoka kāda problēma, kurai nevari uzreiz rast risinājumu – pārstāj par to domāt, nemoki sevi. Tā vietā padari kaut ko, kas tev patiešām patīk, kas tevi nomierina. Ļoti labs līdzeklis cīņā ar šo slimību var būt lāpsta, tieši tā - fizisks darbs noņem spriedzi un ļauj ne par ko nedomāt.”

Ko darīt panikas lēkmes laikā?

Lēkmes laikā galvenais ir nekrist histērijā, bet iegalvot sev, ka tas tūlīt pāries un sevi nomierināt, novirzīt domas uz kaut ko citu, iedomāties par to vietu, kur jūties vislabāk. Bieži palīdz arī tas, ja blakus ir kāds, ar ko runāt, vai ir kāds, kuram piezvanīt. Nav svarīgi tas, par ko runāt, galvenais lai tas ir cilvēks ar ko vari justies droši. Ir vēl dažas metodes, ko ir vērts pamēģināt – ātra skaitīšana no 100 uz leju, ieelpa un divas reizes garāka izelpa, vai ieelpa ar vēderu, izelpa caur muti, kontrastdušas – karsta, auksta (beidz ar auksto).

Psihologa ieteikumi – „pirmā palīdzība sev”.

Samazini ikdienas slodzi, velti laiku savam hobijam, ja tāda nav – atrodi kaut ko, ar ko spēj aizrauties, kas tev patīk. Jebkurš ārsts, speciālists kā pirmo profilaktisko līdzekli ieteiks atpūtu, atvieglotu dienas režīmu, tāpēc ievēro to jau laikus un pietiekošā daudzumā – ja vari atļauties gulēt, tad dari to kad vien uznāk miegs. Ļoti labs profilaktisks līdzeklis ir sports – jebkāds. Katru dienu pastaigājies svaigā gaisā. Nedomā un negaidi, kad atkal uznāks jauna lēkme. Esi brīva un dzīvespriecīga!