Labrīt, Klint! Pīķa dāmas vēdeklis, Kad līgava sarkst, Smaragda pilsētas burvei un Haltūrista sapnis. Pirmajā mirklī var šķist, ka tie ir kādu stāstu nosaukumi, taču šoreiz tā gluži vis nebūs. Labrīt, Klint! ir rokām darināts uzplecis. Smaragda pilsētas burvei – karaliska kaklarota, savērta no smalkām pērlītēm. To autore ir Inta Rīgava jeb pērļotāju vidū labāk zināma kā Binka, kura pat no kleitas auduma pārpalikumiem spēj uzburt veselu stāstu.
Atzīšos, Intu pazīstu jau aptuveni gadus desmit, taču šo garo gadu laikā ne reizi tā arī neesam parunājušās. Aptuveni pirms gada atklāju, ka Inta rada vienas no burvīgākajām pērļu rotām, šuj karaliskas korsetes un šad tad pat uzmeistaro pa kādai kāzu kleitai. Šī saruna nebūs par biznesu un lieliem nākotnes plāniem pašorocīgi radot lietas, bet gan par sajūtām un spējām no nekā radīt ko skaistu.
Kā aizsākās tava aizraušanās ar pērļošanu?
Bija tā, ka es tikai sev taisīju un tad nezināju, kur tās lietas likt. Viena māsa diezgan nopietni pērļoja, otra nopietni šuva, bet Mārtiņš (dzīvesbiedrs – piez.) taisīja rotas. Tā ka mana nodarbošanās šobrīd ir kaut kur pa vidu.
Tavas māsas arī ir rokdarbnieces! Tad jūs esat īsta rokdarbnieku ģimene. Līdz šim zināju, ka tu šuj.
Jā, mums no mammas iesākās tā rokdarbība un no 90to gadu nekā nebūšanas. Nācās taisīt pašām, ja gribējās kaut ko īpašu. Bet tā jau pusei Latvijas bija, ka mētelīši uz otru pusi jāpāršuj un jāstaigā māsu kleitās.
Vai cilvēki nav izlepuši šajos laikos, kad var dabūt visu un daudz un zaudējuši spēju novērtēt, ja salīdzina ar padomju laikiem vai kaut vai atmodas laiku?
Man šķiet, ka cilvēki joprojām ir ļoti dažādi un daudz ir to, kuri augstu vērtē rokām darinātas lietas. Kaut vai tās pašas vecmammu zeķes un dūrainīšus, austas grīdsegas un klūdziņu grozus. Daudziem priekšmetiem tieši darinātājs piešķir to neatkārtojamo naivo šarmu, ko neviens diplomēts dizainers no sevis nevar izspiest.
Man pat patīk, ka tagad lielam vairumam tautas ir jāsasprindzina smadzenes un kaut kā jākuļas starp modes, stila, gaumes, naudas un gribēšanas kategorijām. Ne visi var atļauties nopirkt gatavu drošu stila lietu, kas garantēs, ka tu automātiski būsi topā. Cilvēki ir atklātāki šobrīd, interesantāki un drošāki izpausties radoši.
Es par to padomju laiku maz ko atceros, bet mums bija diezgan lustīga mamma, kura ļāva eksperimentēt. Kritizēja, bet vienalga pacieta mūsu radošos uzplūdus. Nesen vienā skapja stūrī atrada manis sagrieztu segu, no kuras gribēju mēteli šūt. Kā daudzi projekti, tas bija paslēpts nepabeigts. Izvilku un sapratu, ka tik traki ar mani nebija. Gandrīz vajadzētu pabeigt.
Pastāsti, kā kļuvi par Binku un no kurienes šāds interesants vārds? Manī tas raisa asociācijas ar mazu meiteni no bērnu grāmatas.
Niklāvam ( Intas dēls – piez.) mazam ļoti patika angļu multenīte par tādu resnu, slinku kaķi Binku. Es pat nezinu vai tas bija kaķis vai kaķene. Pielipa man tas vārds un patika ļoti. Tad, kad vajadzēja kaut kā nosaukties, tas bija pirmais, kas ienāca prātā. Binkai tagad jau pieci gadi.
Mazliet saskan ar Inta.
Jā. Un
Etsy mani sauc
binkaminka, jo tur Binka jau bija aizņemta.
Tām, kuras vēl nezina, pačusktēšu, ka Etsy (www.etsy.com) ir interneta vietne, kurā sastopas tērpu dizaineri, juvelieri, gleznotāji, fotogrāfi pat galdnieki no visdažādākajām pasaules malām un snedz ikvienam iespēju iegādāties viņu oriģinālos darinājumus.
Starp citu, pati tikai nesen sāku pētīt šo saitu. Tur ir ļoti daudz pērļu!
Tur ir daudz rotu, stila lietu, materiālu un talantīgu rokdarbnieku. Ja nav izcilu bilžu, tad tajā pūlī pat nepamana.
Etsy ir izplatīti visādi team(i) (grupas), kas vienojas pēc interesēm vai atrašanās vietas. Ir mums arī
Latvia team, starp citu.
Interesanti. Līdz šim domāju, ka katrs reģistrējas un vienkārši tirgo, ja vēlas.
Jā, tā jau ir, bet, lai varētu sevi kaut kā izbīdīt, jāiesaistās komandā, tad ir iespējas biežāk tikt uz
Frontpage, Treasury. Es tagad skaitos
Latvia team un
Europeanstreetteam – tās vairāk tādas jautras eiropiešu klačas (smejas).
Vai Etsy ir daudz latviešu?
Daudz! Man Etsy patīk tas, ka var komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem tu nemūžam te nesatiktos. Manas lietiņas ir Aļaskā un Austrālijā, Jaunzēlandē un pa visu Ameriku izsvaidītas. Cilvēki atraksta, kā viņiem patīk, kam viņi tās ir uzdāvinājuši. Mistiska sajūta. Ja es pati nevaru nekur aizbraukt, vismaz darbiņi ceļo. Man pat radinieki ieteica karti nopirkt un sarkanus karodziņus pie adresēm likt, bet tas jau būtu galīgi šizī (smejas).
Šeit es gribētu piebilst, ka karte tomēr neilgi pēc sarunas ir tapusi. Vienīgi ne pie sienas, bet gan internetā, izmantojot Google map un ir aplūkojama ikvienam interesentam Intas blogā. Kā raksta pati Inta – Laipni aicināti ceļot ar Binkaminkas airlines!
Varētu to uzstādīt kā mērķi – vismaz uz kādu no tām vietām dzīvē aizbraukt.
Jā, man jau viena kliente teica, ja uz Londonu braukšu , lai nāku pie viņas strādāt.
Starp citu, savu darbu fotogrāfijas taisi pati, vai lūdz kāda palīdzību? Tās ir patiešām mākslinieciskas, nevis vienkārši nofotografēts auskars, broša vai krelles...
Pati, pati.. Redzi, ir liela atšķirība, vai tu centies pārdod rotu tirdziņā – tur var pačamdīt un pataustīt, kā mirdz un kāds svars, bet, ja gribas internetā tirgoties, tad tikai ar bildi jāiekārdina. Es vēl mācos. Katrai rotai ap 50 bildēm uzņemu un tad vēl nav labi.
Kā ar pieprasījumu? Kur biežāk nonāk tavas lietas – te Latvijā vai tomēr ārvalstīs?
Latvijā es pārsvarā tikai draugiem taisu. Man te nav nekāda biznesa. Laikam pārāk slinka esmu – man apnīk, ja jāsāk ražot. Vairāk tie eksperimenti interesē. Bērni arī daudz laika aizņem. Ir bijuši piedāvājumi, bet tas prasa ieguldīt līdzekļus, kurus iespējams arī neatgūt.
Pastāsti, no kā smelies iedvesmu? Piemēram, kā izdomāji taisīt origami brošiņu?
Origami brošiņas tapa no auduma pārpalikumiem – no draudzenes kleitas un no vienas citas līgavas kleitiņas. Žēl bija tādu smuku gabaliņu ārā mest. Man bieži idejas rodas no kaut kādām detaļām, ko žēl izmest. Taisu un pārtaisu, kamēr pašai patīk. Tāpat ar mežģīnēm un pērlēm. Galvenais kritērijs, vai es pati tādu valkātu.
Kā ar uzplečiem? Vai tos arī tu valkātu?
Gaidu pavasari un tad tos uzplečus noteikti valkāšu. Tagad ziemā gribas tikai, lai ir silti. Es arī koresetes valkātu, ja man būtu kāds, kurš katru rītu aizšņorē. Un es to darītu nevis tāpēc, lai pazīmētos, bet tāpēc, ka man patīk.
Tavā blogā rakstīts „Binkaminkas pērlīšu terapija”. Vai tas laiks, kuru pavadi darinot rotas ir kā atslodze tavam ikdienas ritumam? Bieži dzirdēts, ka adot vai ko citu pinķerējot cilvēks relaksējas.
Ķibināšanās gar sīkumiem ir terapija. Tieši tas pats, kas adīšana, knipelēšana vai izšūšana krustiņā. Pa dienu bērni tā izsmeļ, ka gribas pabūt pašai ar sevi, nedomāt neko, koncentrēties uz kaut ko ultravienkāršu.
Tavs dzīvesbiedrs Mārtiņš ir juvelieris. Vai kādrezi apspriežat ģimenes lokā rotas, dizainu, ko interesantu ir sanācis uzmeistarot? Un kā pārējā ģimene, draugi novērtē tavu daiļradi?
Mēs pēdējā laikā ar Mārtiņu strādājam vienā studijā tā, ka redzam un komentējam. Dažreiz vajag vienkārši parādīt otram cilvēkam to lietu, pie kuras esi apstājies un viņš pat īpaši neko nedarot dod impulsu turpināt tālāk vai tieši apstāties un nesabojāt visu neatgriezenieski. Apstāties laikus ir ļoti grūti. Mēs iepazināmies, kad mācījāmies juveliera amatu tā, ka dažreiz sabāžam galvas kopā, lai sameklētu labāko tehnisko risinājumu. Bet nu viņš tagad ir liels meistars un viņam manu padomu vajaga kā kosmonautam puķu podu! Man gan viņa viedoklis ir svarīgs, kaut arī es ne vienmēr klausu. Nu tāda ģimeniska padarīšana. Cenšamies viens otram netraucēt. Bērniem atrādam visu, kas uztaisīts. Viņiem vienmēr ir ko pateikt.
Sanāk, ka esi apguvusi juveliera amatu? Tas man atkal ir kas jauns!
Juvelierus nepabeidzu. Man ir augstākā izglītība amatniecības dizainā ar specializāciju apģērbu konstruēšanā un modelēšanā. Divas reizes esmu taisījusi kolekcijas
Intertextil Balticum izstādes
Habitus Baltija konkursam. Laikam 2003. un 2006. gadā. Paliku bez balvām, bet pieredze bija fantastiska. Pirmā bija ar korsetēm, otra saucās Siens un bija tāda lauku romantika ar ermoņikām.
Intervijas nobeigumā es vēlētos citēt Intu, kura savā bloga pieteikumā par sevi raksta: „Esmu kaislīga pērļotāja un baudu dzīvi visā tās krāšņumā! Esat laipni aicināti manā pasaulē!”
